Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Šūpuļtīkla un Amazones ieaijāti

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Atceroties Amazones dienas, joprojām liekas, ka esam tās izdomājuši. Nav taču iespējams, ka pasaulē ir upe ar rozā delfīniem un lēnām kravas laivām, kurās raibos šūpuļtīklos līgojas ap 200 cilvēku. Šādus upju autobusus bijām redzējuši dokumentālajā filmā, vēl Latvijā esot, bet toreiz likās neticami, ka kādreiz paši tādā varētu šūpoties.

Amazone_004

Mūsu ūdens ceļš sākās Peru pilsētā Jurimaguas. Iepriekšējā vakarā aizgājām uz tirgu un iegādājāmies auduma guļamtīklus, kas tur ir viena no pieprasītākajām precēm, un pārīti plastmasas zupas šķīvju ar karotēm, jo, kā teica jauniegādāto gultu tirgotājs: “Citādi ēdīsiet no rokas.”

Labu brīdi pēc tumsas iestāšanās beidzot uzzinājām savu enkura pacelšanas laiku nākamajā rītā. Jau bijām dzirdējuši, ka ar lanchas jeb Amazones kravas kuģu grafikiem ir kā ar bitēm. Sapūtām pa istabu izlitkās drēbes ar tropu moskītu atbaidītāju (vēlāk tas atradās kaķim zem astes) un paši, nedaudz apdulluši kā knišļi, piespiedām sevi iet gulēt, lai gan prieki par rītdienu bija gana lieli, lai to izdarīt būtu grūti.

Agri no rīta bijām ostā, kur, nomanevrējot lejā pa stāvu, mālainu krastu, mūs gaidīja ļaužu pārpildītākā laiva, kādu jelkad nācies redzēt. Klājs mudžēja kā skudru pūznis, kur katram otrajam padusē bija pasista plastmasas bļoda, gluži kā tas būtu modes kliedziens.

Amazone_002

Pirms paspējām mēģināt tur iespraukties ar savām lielajām mugursomām, kāds vietējais norādīja uz blakus esošu braucamo. Atviegloti nopūtāmies, jo mūsu īstā laiva ar nosaukumu “Romantico” vismaz pagaidām bija krietni tukšāka un savam nosaukumam atbilstoša. Pa dēli, kas savienoja krastu un laivas stūri, nokļuvām uz klāja un devāmies augšā uz otro stāvu.

Kamēr vērojām, kā vietējie sien savus tīklus un mēģinājām to atkārtot, pa to pašu kārnā dēļa tiltiņu uz kuģa tika ripinātas nezināma satura mucas, kuras smaržoja pēc benzīna, nesti būri ar vistām un neskaitāmi iepakojumi ar gāzētām limonādēm, kas bija pārliecinoši populārākais kārums, ko pilsētnieki veda džungļu iedzīvotājiem. Amazones kravas laivu var pielīdzināt tramvajam ar parastām tantām un paunām. Upe ir vienīgais ceļš, kas spējis izlauzties cauri džungļiem. Uz vēl dažām pilsētām iespējams nokļūt ar lidmašīnu.

Amazone_003

Amazone_005

Amazone_006

Pirmajā stāvā tiek sakrautas jau minētās vistas ar limonādēm, bet otrais, trešais stāvs paredzēts pasažieriem. Sēdvietu laivā nav, tādēļ katrs nāk ar šūpuļtīklu. Nav arī logu, kas braucienu padara īpaši patīkamu, ļaujot vējam skraidīt, bet pasažieriem – elpot lietus mežu gaisu. Ja laiks ir nauda, tad pieejamas arī ātrās laivas, kas ir krietni mazākas un līdzinās garām, šaurām līdakām. Tajās brauciens ir uz pusi īsāks, bet, mūsuprāt, ne uz ceturtdaļu tik jauks.

Amazone_016

Amazone_010

Slīdējām no Jurimaguas līdz Lagunas ciematam 12 stundas. Tur kāpām krastā, jo 10 dienas viesojāmies džungļos. Pa šo laiku jau paspējām sailgoties pēc karāšanās šūpuļtīklā un pēc tam ar visnekaitīgāko adrenalīnu sagaidījām krastā savu nākamo lancha, kura savu atiešanas laiku tajā dienā bija paguvusi mainīt tikai trīs reizes. Tad divarpus dienu brauciens līdz Ikitosai, kas ir pasaulē lielākā pilsēta, pie kuras nepieved neviens ceļš, tik upe.

Uz ūdens pavadīto laiku saucam par laimes dienām. Patīkamāks laiskums nav pieredzēts – atliku likām laika garām slīdošo krastu vērošanai, grāmatu lasīšanai un domāšanai. Vēl nekad nebijām noskatījušies tik daudz saules lēktu un rietu pēc kārtas.

Amazone_008

Amazone_019

Nebija arī gadījies redzēt rozā delfīnus lēkājam ūdenī, atrādot savas jautrās rakstura īpašības. Darbīgākie brīži bija, kad atskanēja skolas zvanam līdzīgs tarkšķis – nācās saņemt sevi rokās un stāties garā rindā pie mazās virtuvītes pēc pusdienām. Mums pasniedza bagātīgus rīsu kalnus un, ja paveicās, saprotamu vistas gabalu, nevis tās pēdu, kas atgādināja vecas sievietes roku. Kopumā raudiens nenāca, paēduši bijām pietiekami.

Amazone ir apdzīvota visā tās garumā – gan ar vientuļām būdām, gan lielākiem un mazākiem ciemiem. Ik pa brīdim piestājām vietās, kur izkāpa limonāde vai pasažieri ar jaunākās kolekcijas gultas matraci.

Amazone_009

Amazone_011

Amazone_012

Gadījās arī reizes, kad bija jāizkrauj ķieģeļu kaudze, kas paņēma savas stundas trīs, kamēr divi vīri, viens stāvot uz laivas, otrs – krastā, meta viens otram pa ķieģelītim. To visu vēroja arī vietējie interesenti, uzlocījuši kreklus vēdera vēdināšanas režīmā.

Amazone_015

Amazone_007

Dīkstāves brīžos laivu naski apciemoja ēdienu tirgotājas – dāmas ar greznām skārda platmalēm, lai gan mūsu trīs cenā iekļautās ēdienreizes viņu biznesu padarīja diskutablu.

Amazone_013

Amazone_014

Pēc Ikitosas atkal gaidīja divarpus dienas tīklā, kas joprojām un ne tuvu nebija apnicis. Braucām līdz punktam, kur satiekas Brazīlija, Peru un Kolumbija, lai pēc valstu trijsūrī aizvadītas nedēļas šķērsotu Brazīlijas robežu un turpinātu ceļu līdz Manausai. Ceļojuma sākumā upe bija šaura un putni krasta mežā skaļāki par čalām uz kuģa, bet portugāliski runājošās valsts pusē Amazone kļuva tik liela kā bullim apetīte. Mazās būdiņas nomainīja Manausas augstceltnes – līdz šim upes ceļojumā vēl nepiedzīvots skats.

Amazone_018

Amazone_020

Šīs laivas sauc par lēnajām ne velti, tomēr ar pacietību var panākt brīnumu lietas. Aizņemtības rezultātā kilometrāžai neizdevās pasekot līdzi, bet, šķiet, vismaz pusi no pasaulē ūdeņiem bagātākās upes nogulšņājām.

Amazone_017

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.