Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Slinkums un augļi Čačapojās

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
4 min. lasāmviela

Kāpjot no viena autobusa otrā, ērtāk nekļuva, toties skats aiz loga mainīja krāsu un tas arī uz dzīvi lika raudzīties zaļāk. Parādījās koki ar nesakaltušām lapām un upes vijās sinhroni ceļa braucamajai daļai. Lēnām tuvojāmies ciematam ar nosaukumu Čačapojas, kas atrodas Peru ziemeļos.

Pēc saspringtāka grafika, ko piedzīvojām, kamēr pie mums ciemojās tautieši, jutāmies nopelnījuši neko-pārāk-nedarīšanas brīdi. Vēlējāmies vien iekosties nezināmos augļos, ēst dienišķos rīsus ar vistu pie tirgus tantām, pastaigāt gar trešo augstāko ūdenskritumu pasaulē, vērot galveno laukumu no istabas balkona un jūsmot par izveicīgu suni uz blakus mājas jumta.

Peru_002

Peru_003

Ne diena nepagāja bez tirgus apmeklējuma, citreiz pat pa divi lāgi. Tur vienmēr var ļoti izdevīgi paēst – kārtīga otrā ēdiena porcija ap eiro. Jāteic, ka mūs uz turieni vilināja ne tikai cenas, bet pēdējā mēneša laikā gūta mācība – uz restorāniem Peru paļauties var tikai tad, ja pie sāniem ir kāds vietējais, kas zina, kur sautējas labākie gaļas gabali. Citādi pārāk bieži sanāk, ka samaksā desmitkārtīgi, bet saņem grūti kožamu cāļa gaļu ar šeit tik ļoti iecienīto piedevu – rīsiem un kartupeļiem, kas apjomā krietni pārspēj pašu cāli. Par liellopu pat nerunāsim – žļembāšana bezgalīga.

Tirgū priecājāmies arī par augļiem. Nezināmi pēc skata un nosaukumiem – granadilla, cherimoya, pitahaya. Pēdējais – pitaija – pelnījis visvairāk slavas dziesmu. Zem spurainās mizas auglis kārtīga ābola izmērā ar zemeņu tekstūru, gaišā krāsā, garšā svaigs bez gala – kaut kas starp vīnogu, meloni un zemeni. Protams, zobeni tika krustoti arī ar nelāgiem eksemplāriem, tomēr nekas ļaunāks par saviebtu seju nenotika.

Peru_004

Viendien izgājām arī tā tālāk ārpus mājas. Līdz Gokta ūdenskritumam, kas ieslēpies Amazones reģiona mākoņu mežos un kur mājo un nešpetni kliedz zaļu papagaiļu saimes. Par mākoņu mežiem tos sauc tieši tādēļ, ka tie apauguši tik augstus kalnus, ka koki iejukuši debesīs. Reģiona iedzīvotājus, savukārt, dēvē par mākoņu cilvēkiem.

Sākām gājienu, pat nenojauzdami tā grūtības līmeni. Kāpām un kāpām, kamēr satikām krītošo ūdeni acu priekšā. Kad redzējām citus ceļotājus, klumburējam augšup zirgu mugurās, sapratām, ka paši vājākie noteikti neesam.

Peru_005

Mūsu mērķis bija noiet līdz pašai Goktas pakājei, kur ūdenskritums sadalījies uz pusēm. Nācās lēni, uzmanīgi traukties lejup. Brīžiem pavisam stāvā taka lika kājai paslīdēt, taču iztikām bez nopietniem smadzeņu satricinājumiem.

Nonācis galā, pārkarsis līdz ūkai, nemaz nevarēju izbaudīt vareno dabas skatu. Elīna gan teica, ka bija tā vērts. Es to apjautu vēlāk, kad biezoknī ne no kurienes uzradās alus un ūdens iepirkšanas vieta. Un vēl brīdi vēlāk, kad mākoņi sāka pārvilkties pār kalnu galvām un finiša ciemats pavīdēja skatam, mana apmierinātība spēkā pieņēmās vēl vairāk.

Peru_006

Peru_007

Nākamajā dienā pēc pārgājiena mums tomēr pietika spēka vēl vienai ekskursijai – ar vietējo transportu aizdevāmies uz Karajia sarkofāgiem. Čačapojas kultūrā, kas senāka par inkiem, pašus dižciltīgākos  ļaudis mīklainā veidā novietoja augstu klintī, no kuras tie uz mums noraugoties joprojām.

Divās skaļi grabošās mašīnās pa ceļam nebija iespējams sarunāties. Neticēju, ka ar tādu braucamo var nonākt galā. Bet, kā saka – neskati vīru no cepures. Nepagāja ne stunda, kad ēdām pitaijas sarkofāgu pakājē. Un tad ar karstu kāpienu atpakaļ kalnā pietika, lai sagribētos nonākt atpakaļ uz sava balkonu pilsētas centrā. Tā arī neizdevās izpīpēt, kā senie cilvēki izgrebtās kastes ar svarīgo vīru līķiem iekšā uzstiepa tur augšā.

Peru_010

Peru_008

05Peru_009

Apmierināti, zaļo mākoņu mežu iekārdināti, ļoti gaidām, kad tiksim dziļāk Amazonē. Ar jau citiem džungļu augļiem un pārējiem maugļiem.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.