Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Sausā Dienvidamerikas Venēcija

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Slīdot gar Amazones krastiem, ierastā vientulība tika pārtraukta vietā, ko dēvē par Ikitosu. Peru pilsēta pašā džungļu vidū, kur vienuviet saslējuši pajumtes teju pusmiljons iedzīvotāju. Gumijas buma laikā bijusi grezna kā pasakās, bet tagad tās ārējais spožums ir zudis un posts ņemas tik spēkā. Ceļus deviņpadsmitā gadsimta beigu bagātnieki nepaspēja sabūvēt, tāpēc vienīgie piekļuve veidi ir ūdens un gaiss.

Tuvojoties ekvatoram, nolēmām pārlieku ilgi pilsētās neuzkavēties, jo asfalts tur uzkarst kā vārāmā katliņa bleķa osa. Tomēr Ikitosa personīgajos sarakstos bija iekļuvusi ar piezīmi “apmeklēt obligāti”. Galvenokārt vilināja vecās, gumijas baroniem savulaik piederējušās koloniālās mājas, kuras krietni apbružājis laika zobs, un Belenas rajons, kas slavens ar Amazones veidotos kanālos saceltām mājām uz pāļiem un vienu no košākajiem tirgiem Peru.

Pietauvojāmies, izdarījām visas organizatoriskās lietas – atradām naktsmājas, nopirkām alu – un bijām gatavi startēt ielās. Ieceres gan izjauca satikti vietējie, kuri izrādījās pārlieku laipni – kā nekaitīgi odi, kas izsūc pilsētas apskatei paredzēto laiku, tāpēc nācās atlikt ieplānoto uz tuvāko nākotni. Visiem tāpat zināms, ko mēdz teikt par rītu un vakaru. Turklāt, kā jau jebkurā Dienvidamerikas pilsētā – par neesošo drošību nakts pievārtē tikām brīdināti vairākkārt.

Peru_003

Peru_023

Peru_019

Peru_022

Tā arī sanāca – ar nākamās dienas gaismu startējām ielās. Lēni apstaigājām mājas, kur kādreiz mitinājās gumijas priekšnieki un īpašnieki. Jāteic, ka to šarms zudis. Savulaik lepnās mājas piemeklējis novārtā atstāta pinot noir liktenis – noturēsi pa ilgu, garšos pēc nelietojama etiķa.

Toties ekskursija lēnu garu veda Belenas virzienā. Tur esošajam tirgum nav atvēlēts īpašs laukums – visa rosība notiek uz ielām. Lai arī staigājām un brīnījāmies stundām, nedomāju, ka apskatījām visu. Nepameta sajūta, ka tirgojas katrs ikitosietis. Ko tik tur nevarēja dabūt! Ja nekad neesi ēdis krokodilu, mērkaķi vai bruņurupuci – Belena spēj tev to visu piedāvāt. Vietējie vispār nevienu orgānu nesmādē, turpat pie liellopa karbonādes gabaliem bija atrodamas arī asiņainas galvas ar acīm un ragiem, zarnas, tesmeņi, nagainas kājas un viss, viss pārējais, kas savulaik palīdzēja govītei ēst zāli un priecāties. Gaļas sektoru var ar drošu sirdi saukt par šausmu māju.

Peru_005

Peru_007

Peru_009

Peru_008

Pārējās pašaurajās alejās tika piedāvāti augļi un dārzeņi. Šur tur vēl elpojoši nelieli papagaiļi un bruņurupuči. Blakus saldi olu kulteņi un džungļu dziras. Tās, kā runāja, palīdz mīlestībā un visā, kas ar to saistīts. Vēl bija plašā klāstā anakondu ādas, nezinām gan, kādam nolūkam; varbūt jauniem izejamajiem kājautiem. Tāpat cigaretes “Puro” no džungļu tabakas, kas stiprāka par mūsu aizsardzības ministru jaunības gados.

Peru_018

Peru_021

Peru_020

Peru_006

Smaržām, smakām un visāda rakstura iespaidiem piepildīti devāmies pa kāpnēm lejā uz pašu Belenu, Ikitosas nabadzīgo rajonu. Mūsu viesošanās laikā tuvojās sausuma sezonas kulminācija, tāpēc peldlīdzeklis nebija nepieciešams, tikām cauri sausām kājām. Gada otrajā pusē tur pavisam citi apstākļi – puse no mājas pazūd ūdenī un pirmo stāvu apdzīvo zivis – uz namu sienām var labi redzēt, kā upe iezīmējusi līmeni, līdz kuram tā uzkāpj ūdeņiem bagātākā sezonā. Ne velti Belenu sauc par Dienvidamerikas Venēciju. Tikai ar atšķirīgu krāšņumu.

Peru_002

Peru_004

Kad upes līmenis atkāpjas, acīs duras atkritumu kalni. Ļoti žēlīgi, taču krāsaini bezgala. Iezemieši turpat pie skārda bundžām un visa nevajadzīgā spārda bumbas, mazgā veļu un tapina vakariņas. Atklāti sakot, omulīgi tur nejutāmies. Vietējie pagodināja ar skatieniem, kuri laipnību nevēstīja. Ilgi nekavējoties, meklējām ceļu atpakaļ, uz kura satikām Lito – vietējo gidu pašdarbnieku. Viņš par mazām naudām piedāvāja izvest mūs ar laivu pa upi, kura vēl kuģojuma pašā tālākajā Belenas galā, bet, protams, ne tuvu tik varena kā citos gadalaikos.

Peru_010

Peru_011

Peru_012

Lai tiktu līdz ostai, kura nebija šī vārda pārāk cienīga, mūs pavadīja miesassargs un Lito tēvs vienā personā. Esot ļoti bīstami, šie teica. No laivas Lito parādīja mums un stāstīja par peldošo bāru un citām pa ūdens virsmu plūstošām iestādēm – benzīntanku, tualetēm un restorāniem. Ja neskaita žēlīgās labierīcības, no kurām viss tā arī aiziet, kā atnācis, romantiski.

Peru_014

Peru_013

Peru_015

Peru_017

Par spīti sausajai sezonai pieredze interesanta un nedaudz bēdīgā notī – skaista. Varējām spilgti iztēloties izbraucienu ar laivu, kad ūdens plūst augstu starp mājām, vietējie laivo uz visām debespusēm un priecājas par it kā nepiesārņoto apkārtni.

Peru_016

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.