Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Pingvīnus meklējot

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
4 min. lasāmviela

Mūsu gadījumā mīlestība pret dzīvniekiem ir iedzimta. Iesakņojusies tā, ka katrā pasaules vietā un valstī, kur Vēja un Laimes mātes aiznes, pirmkārt vēlamies apskatīt vietējo faunu. Jaunzēlandē braucām uz Katlinas piekrasti (The Catlins) ar cerību ieraudzīt ko vēl neredzētu.

Jaunzelande_013

Jaunzelande_014

Jaunzelande_016

Jaunzelande_015

Ik dienu mūsu aizjūru atvaļinājumā mērojām aptuveni 400 kilometru. Tātad diezgan lēnām, bet pārliecinoši tuvojāmies Dienvidu salas lejasdaļai, kur mājo delfīni, roņi un jūras lauvas, kā arī mazie pingvīni. Savvaļā no šiem visiem biju redzējis vien roņus – vienu peldam Buļļupē un vēl pāris nekustīgus, nedaudz uzburbušus Baltijas jūras krastā. No iepriekš nosauktajiem tieši pingvīni bija tie, kuru klātbūtne interesēja visvairāk, taču kastās neko nedalīju – prieks bija vienāds, gan ieraugot jūras lauvas, gan albatrosus, gan mazos, zilos pingvīnēnus.

Pa ceļam uz naktsmītni piestājām jūras lauvu kolonijas teritorijā. Turpat pie krasta atradās stāvlaukums un, lai piekļūtu neredzētajiem kustoņiem, nekas sarežģīts nebija jādara. Nezinu, ko īsti nozīmē “kolonija”, bet smiltīs pavisam laiski kopā gulēja divi sugas pārstāvji. Abus nedaudz pavērojām un pagājām gar okeānu, cerībā sastapt vēl kādu.

Jaunzelande_002

Jaunzelande_003

Acis bija tik ļoti sakoncentrētas, ka pat nedaudz asaroja, atgādinot špikošanas laikus vidusskolā, kad vajadzīgais bija jāierauga obligāti. Tas tādēļ, ka jūras lauvu krāsa tik ļoti labi iederējās akmeņainajā pludmalē. Katrs akmens no attāluma šķita kā guļošs dzīvnieks. Vēja apskauti, samierinājāmies ar diviem iepriekš redzētajiem. Lai gan pareizāk būtu teikt – ļoti priecājāmies par diviem iepriekš redzētajiem. Tie tur snauduļoja, izrādot pilnīgu vienaldzību pret apkārt notiekošo. Gluži kā man pašam šad un tad labpatīkas.

Jaunzelande_004

Jaunzelande_005

Laicīgi braucām uz naktsvietu, jo bijām lasījuši, ka dzeltanacainos pingvīnus var manīt tikai krēslā un saullēktā. Iekārtojāmies interesantā kempingā, kur katrai teltij par vēja aizsargu kalpoja kāds vietējais augs. Viss, kas tika nolikts nepieskatīts, bija tikai viena pūtiena jautājums. Slapstoties un slēpjoties no vēja, iestiprinājāmies, uzvilkām siltāko apģērbu, kāds mūsu varenajā drēbju skapī bija pieejams, un devāmies turpat pārsimt metru attālajā pludmalē gaidīt no zvejas mājās pārnākošos pingvīnus.

Kopā uz mūsu planētas ir atlikuši vien četri tūkstoši interesanto zvēru. Bija zināms, ka mūsu apmeklētajā pludmalē mājo četri pingvīnu pāri ar mazuļiem. Tā mēs tur tupējām uz akmeņiem kopā ar veselu lērumu citu zinātkāru cilvēku. Citu pacietība pēc laika pagaisa, arī mūsēja bija jau uz robežas, jo pirmo reizi vairāku mēnešu laikā izjutām patiesu aukstumu. Ne jau Latvijas mīnusus, protams, bet mūsu ne pārāk piemērotajā apģērbā sajūtas bija līdzīgas.

Pēc divām stundām gaidīšanas krūmos beidzot parādījās pingvīnmamma ar bērnu, lai gaidītu mājās savu zvejnieku ar maltīti. Nedaudz komiski dzīvniekus aplenca ļaužu pūlis. Prieks no tā nemazinājās, bet ātri apjēdzu, ka ar savas foto kameras attēla pietuvināšanas spēju nevarēšu noķert tādus kadrus, lai būtu simtprocentīgi apmierināts. Nolēmām atmest ar roku un doties gulēt, lai celtos saullēktā un mēģinātu vēlreiz.

Nākamajā rītā ar nelielām grūtībām uztikām augšā, sakravājām panckas un pirms pulksten sešiem jau stāvējām divdesmit metru attālumā no pingvīnu mājām. Ja neskaita sauli, kas iznira no jūras, tad krastā bijām vien mēs divi. Nepagāja ne desmit minūtes, kad izstaipīties pirms darba dienas bija iznākuši arī pingvīni. Process lēns, bet interesants – tie atvadījās no partnera dziedot, staipījās un iesildījās, vēlēja ceļavēju. Kopā šo rīta rituāls aizņēma teju stundu.

Krietnā atstatumā (cilvēkus brīdina netuvoties dzīvniekiem tuvāk par 10 metriem) apsēdos uz akmeņiem. Cerēju, ka dzeltanacainie dosies man garām uz okeānu un es varēšu gan nobildēt, gan pavērot tos mazliet tuvāk nekā ierasts. Sajutu kustību klinšainā krasta augšpusē un tad redzēju, ka divi zvejnieki nāk uz manu pusi. Pilnībā sastingu un nespēju noticēt, ka tas tiešām notiek. Pingvīni virzījās arvien tuvāk un tuvāk, likās, ka tie vai nu mani neredz vai neliekas par mani ne zinis. Un tad es sastapos ar šīm sauszemes smieklīgajām būtnēm aci pret aci, ne vairāk kā divu metru attālumā. Patīkami satraucies, diezgan haotiski spaidīju fotoaparāta pogu. Tikmēr pingvīni, sārtas un spožas saullēkta gaismas apspīdēti, lempīgi virzījās uz ūdens pusi. Kad šie beidzot bija nokļuvuši līdz okeāna malai, to tūļīgums acumirklī pārtapa par apskaužamu izveicību – viens lēciens aukstajā vilnī un prom tie bija.

Jaunzelande_002

Jaunzelande_003

Jaunzelande_009

Var jau būt, ka tā tur notiek ar katru, taču mēs to uzskatījām par īpašu mirkli, kas tika dāvāts vien mums – vienu no mūsu dzīves iespaidīgākajiem. Vārdiem neaprakstāmas laimes pēcsajūta. Pēc šādas satikšanās, mūsu pēc, atvaļinājums varēja arī noslēgties. No malas droši vien izskatījāmies smieklīgi aizkustināti, taču iekšēji bijām iespaidu pārpildīti.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.