Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Pēcvārds

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
3 min. lasāmviela

Jau pirms aizbraukšanas savu ceļojumu nosaucām par mūža. Tagad, esot atpakaļ mājās, ir pilnībā skaidrs, kāpēc mēs to atcerēsimies līdz pat savai pēdējai stundai, ja vien atmiņa neizstrādās kādus nepatīkamus pigorus. Tie nebija tikai iespaidi, ko sniedza ikdienas izzināšana, neliela (tikai nepārprotiet) uzdzīve un raibie notikumi. Ceļojums mums atnesa netaustāmas veltes, ko iepriekš nebijām paredzējuši.

Ceļojot lēnām un nesteidzoties, pazuda uztraukums par sliktajiem laikapstākļiem – neredzējām sarkanu saullēktu, palikām tik ilgi, kamēr redzējām. Ja kas iepatikās, tad nedomājām dzīties pakaļ plānam – uzkavējāmies tik, cik sajūtas spieda. Piemēram, paradīzes godā ieceltajā Riodežaneiro dzīvojām teju mēnesi, lai arī grafikā provizoriski bijām paredzējuši tai ne vairāk kā nedēļu.

Toties tas, ko no šīs brīžiem dikti gausās pārvietošanās nebijām gaidījuši, bija pēkšņā laika pieejamība domāšanai. Par visu – par turpmāko dzīvi, par iepriekšējo dzīvi, par to, kam līdz šim dienu dienā stundu bija pietrūcis. Negribas teikt, ka to vien darījām, kā levitējām un atradām sevi, taču kādi brīnumi tik neizšāvās prātam cauri! Bet lai arī kādas idejas neapsmadzeņojām, tām visām lika noticēt apkārt satiktie eksemplāri. Tik daudz cilvēku pasaulē dara to, ko patiešām vēlas – kāds nirst pēc austerēm, cits tuksnesī meklē asteroīdus vai glābj bruņurupučus. Daždažādas nodarbes, kuras ar loģiskiem argumentiem varētu noslaktēt nepiedzimušas.

Pirms somu uzlikšanas plecos apkārtējie mums nereti teica – ja ceļojumā viens otru izturēsiet, tas būs ja ne brīnums, tad vismaz neliels varoņdarbs gan. Patiesībā šis apgalvojums ir pilnībā aplams. Iedomājieties lēmumus mājās un ceļojumā – kurš iznesīs miskasti pret kādu vīnu šodien dzersim; kad tīrām māju pret kad braucam peldēties ar roņiem; aizej uz veikalu pret apskaties lidojumus uz pasaulē iespaidīgākajiem ūdenskritumiem. Ceļojumā, protams, arī ir pienākumi, taču pārsvarā tie bija viegli izbaudāmi. Citreiz iestājās ilgas pēc mājām, taču visumā savstarpējā saprašanās bija vieglāka par vieglu.

Apceļotās zemes teju ar varu spieda mūs ēst visko nezināmu. Ja pirms tam kulinārijas pasaulē biju ļoti konservatīvs un pārsvarā ēdu kotletes un ābolus, tad nu mana garšu palete un vēlme pēc vēl negaršotā ir stipri vairojusies. Pārliecinājos, ka pat skudru mērce var mutē uzvesties izcili  priekšzīmīgi un arī iepriekš nedzirdēti augļi spēj pārsteigt kā zibens no skaidrām debesīm. Tā sajūta, kad pamēģini, nezinot, kā būs, un esi dzīvs liecinieks tam, ka pasaulē pastāv garša, kas vienlaikus atgādina gan zemeni, gan meloni, gan arbūzu, ir neaprakstāma.

Esam pilsoņi tajā lieliskajā gadsimtā, kad ceļošanas iespējas nav vien uz rokas pirkstiem skaitāmas. Mūsu lielais atklājums bija strādāšana. Caur šo sviedru prizmu nokļuvām sabiedrībās un situācijās, kas ceļvežos nav un nebūs ierakstītas. Šodien atrast darbu vistālākajā planētas nostūrī var vien ar dažiem līganiem rokas vēzieniem. Daudzās brīvprātīgajam darbam veltītajās interneta vietnēs vari teju acumirklī kļūt par putnu pētnieku Ekvadorā, haskiju treneri Aļaskā vai par sapņainu vēderdejotāju šaubīgā Filipīnu motelī. Visticamāk, par padarīto būs pat samaksa – ēdiens un pajumte. Mēs nu esam nolēmuši katrā savā nākotnes ceļojumā nedaudz pastrādāt, kaut nedēļu.

Katram no mums ir sava ideālās ceļošanas ābece, tālab katram arī savas pēcsajūtas. Mums viss sagriezās šādi. Redzēs, kas sekos. Līdz nākamajiem vārstījumiem!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.