Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: No Čīles uz Peru

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
4 min. lasāmviela

Braucot cauri Čīles ziemeļiem, vairākas dienas aizvadījām tuksnesī. Tik lielu sausumu vēl nebijām piedzīvojuši. Lai gan bezgalīgie plašumi ar uz nekurieni vedošajiem ceļiem bija iespaidīgi, citas ainavas tomēr iedvesmo vairāk, tāpēc Peru augstienes gaidījām vairāk nekā vecāki pirmdzimto.

Piestājām Arikā – Čīles pilsētā pie Peru robežas – divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, vēlējāmies tikt ārā no nakts autobusa, lai ieelpotu svaigu gaisu, kas nesmaržotu pēc vārītiem kartupeļiem, ko vietējiem pārbraucienos patīk uzkost no plastmasas maisiņiem. Otrkārt un galvenokārt, gribējām apskatīt Arikas zivju tirgu, par kuru bijām dzirdējuši, ka tur jūras lauvas cīnās par cilvēkam nesagremojamiem zivju atgriezumiem.

Peru_004

Par cīniņu to gan bija grūti nosaukt. Trīs prāvākās jūras lauvas sēdēja nedaudz pavērtām mutēm un gaidīja filētājus trāpam mērķī. Pārējie radinieki, tai skaitā, dažādi nezināma rakstura putni, ķēra to, kas milzeņiem netīšām paslīdēja garām. Pēc stundu garas izrādes vērošanas likās, ka ēdamā te pietiek visiem, jo rosība tirgū bija nemitīga. Laivas ar zvejniekiem pietauvojās teju tikpat bieži, cik ēst gribētāji – pircēji.

Peru_005

Peru_006

Peru_003

Arī mēs nelaidām garām jūras velšu tuvumu un svaigumu – iepirkām pāris empanadas ar attiecīgo saturu un apēdām turpat ūdens malā ar skatu uz visai slinkiem pelikāniem. Pie okeāna notiekošais jandāliņš piepildīja vēderus un Čīli mūsos.

Peru_007

Peru_002

Šķērsojām robežu mašīnā jeb colectivo kopā ar citiem pasažieriem un guļošu šoferi – nabagam tā nāca miegs, ka pat sausu cepumu graušana nelīdzēja. Tomēr līdz solītajai Peru pierobežas pilsētai Taknai brīnumainā kārtā tikām diezgan dzīvi, ja neskaita morālās brūces nobraukto kilometru dēļ. Domājām, ka varam vēl (vai arī – ja jau, tad jau) un devāmies nākošajā astoņu stundu ceļojumā uz Puno, kur mūs gaidīja couchsurfing namatēvs.

Francūzis Florents pārmeties uz Peru un atvēris restorānu – labāko pilsētā. Sasniegums nemaz ne tik necils, jo Puno zināma kā vieta Titikakas ezera krastā. Tas ir pasaulē augstākais kuģojamais ezers un augstums še ir klātesošs arī virtuvē – franču pavāram jāpierod, ka mīkla šeit rūgst citādi, bet svaigi uzjaukts Peru iecienītais kokteilis Pisco Sour, ja ar to neapietas gana piesardzīgi, spiediena ietekmē no sava trauka ir gatavs uzšauties gaisā. Pavakariņojām un sapratām, kapēc TirpAdvisor piešķīris restorānam pirmo vietu pilsētā. Bez sirdsapziņas pārmetumiem notiesāju jūrascūciņu. Pat aizmirsām par galvas sāpēm, kas var piemeklēt četrus kilometurus virs jūras līmeņa.

Pielāgošanās augstumam gan neprasīja pārlieku daudz laika – dažas pastaigas pa pilsētas ielām un likās, ka esam dzimuši pūnieši. Gribējām ielūkoties pilsētā ciešāk, tāpēc arī tika staigāts. Tur redzējām nabadzību, tādu neuzkrītošu, bet tomēr. Teju visām mājām armatūras stieņi spiedās pa pakausi ārā, jo par nepabeigtu māju Peru nav jāmaksā nodokļi.

Peru_008

Peru_010

Peru_009

Peru_019

Nenoliedzami, visas pusratā atstātās ēkas piešķīra pilsētai interesantu paskatu. Tāpat kā tradicionāli tērptie tantuki. Nereti tik spilgtos toņos, ka daudz kur citur pasaulē tādās drānās ietērptu pavecu cilvēku neuzskatītu par nopietnu. Peru koši rozā, zilas un zaļas krāsas var manīt ik uz stūra. Tāpat mazās apaļās hūtītes, kas knapi apslēpj trešdaļu no galvaugšas laukuma. Melnie mati no smieklīgajām cepurēm vijas ārā divās bizēs, kur katrai galā dzijas tīstoklītis.

Peru_012

Peru_017

Peru_018

Kas svarīgi – visām sievietēm Peru mūždien ir, ko nest sainī uz muguras. Citreiz mazbērns, citreiz skatītājiem neredzami svarīgi priekšmeti.

Peru_011

Vīrieši gan pēc ietērpa vairāk izskatās pēc fizkultūras skolotājiem. Tikai Andu Jaunā gada svinībās redzējām stiprā dzimuma pārstāvjus smalkos kostīmos. Ceremonija pilsētas centrā bija sapulcējusi pārsvarā vietējos. Hierarhijas galvgalī esošie sazinājās ar Pachamama (Zemes māti) un kūra uguni, par muzikālo pavadījumu atbildīgie ar īpašām kondoru cepurēm spēlēja bungas, pūta Peru raksturīgas stabules un dziedāja. Tobrīd tie vēl bija mūsu pirmie piedzīvotie svētki Peru, bet jau lēnām sākām apjaust, cik vietējie naski uz svinēšanu. Vismaz reizi dienā caur pilsētu izgāja cauri kāds orķestris vai cilvēku bariņš ar savu sludināmo.

Peru_013

Peru_014

Peru_015

Peru_016

Tagad, kad esam šeit pavadījuši jau ilgāku laiku, varam teikt, ka Peru esam tikuši daudz tuvāk sajūtai, ko ilgojāmies piedzīvot Dienvidamerikā – salīdzinājumā ar Eiropai līdzīgo Čīli, Peru ir daudz tradicionālāka un tās atšķirīgā kultūra ir viegli pamanāma un piedzīvojama.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.