Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Nida-Kolka, 1. daļa

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
7 min. lasāmviela

Mūsu atvadas no Latvijas, treniņš pašiem un ekipējumam. Kā izrādās, nav jābrauc pāri n-tajām jūrām, lai piedzīvotu eksotiku, dabas dažādību un jūras varenību. 11 dienās nogājām gandrīz 240 km. Katrs metrs bija tā vērts.

1. diena

Izbraucam no Rīgas uz Liepāju pl. 7.00 no rīta. Līdz tam pēdējie dažāda rakstura darbi neļāva ne aci aizvērt, tāpēc, nonākot pie autoostas durvīm, pārņem nedaudz varonīga sajūta. Pamostos jau Kurzemes skaistākajā pilsētā – Liepājā, atliek tik ieramšāties nākamajā autobusā un aizpampt vēl nedaudz tālāk. Nidas ciematiņš pie Lietuvas robežas nolikts kā brauciena galamērķis jeb pārgājiena sākuma punkts. Ceļā pirmā necerētā veiksme – braucamās daļas malā ieraudzīts alnis. Aptuveni koku augstumā, baltām kājām, lieliem ragiem – pavisam noteikti manām acīm vēl neredzēts eksemplārs. Šoferis no braucoša dzeltenā autobusa izmet mūs šosejas malā.

Pargajiens_02

Jauki, beidzot sākam iet. Jūra un Nida četru kilometru attālumā. Nonākot tur, īsti nevar saprast, kāpēc trīs mājām un kapiem ir dots nosaukums, droši vien skaistās pludmales dēļ. Pirmā pelde, desmaize (pusdienas) un dodamies uz priekšu ar jūru pie kreisā pleca.

Pargajiens_03

Pēc desmit kilometriem Pape. Ceram uz veikalu, jo ūdens gandrīz oficiāli beidzies. Cerības izrādās veltas, taču Papes bākas saimniece piepilda mūsu pudeli ar ko līdzīgu tam, kas parasti atrodams puķu vāzēs. Tomēr saimniecīte laipna un viegli brūnais šķidrums tīri garšīgs.

Pargajiens_05

Pirmajā dienā, ejot gar Baltijas jūras krastu, nesastopam nevienu dzīvu dvēseli, tik dzīvnieku pēdas un krastā izskalotu roni.

Pargajiens_04

Ātri top skaidrs, ka mugursomas ir pārāk smagas, taču ar to 12 dienas nāksies sadzīvot. Pirmās dienas pēdējie kilometri mēroti ar cerību par Jūrmalciemu, taču augstās kāpas tā vien aicina celt telti ar brīnišķīgu skatu pār “balkona” malu. Vakars ar gaužām maziem ūdens krājumiem, bet ar kulinārijas pamatakmeni – desmaizi un portvīnu, kas netīšām iekrita somā Rīgas veikalā.

Pargajiens_06

2. diena

No rīta Elīna dodas uz plašāko dušu Kurzemē, es laiski pavadu brīvo laiku apartamentos.

Pargajiens_07

Rīta kafija iecerēta Jūrmalciemā, kam vajadzētu būt tepat aiz stūra. Industriālās zvejniecības mazpilsētā pie maza koka mola piestājuši zvejas kuģīši, ar zivīm piekrauts traktors iebrauc jūras loma uzglabāšanas šķūnī un šurpu-turpu braukā zvejnieku brigādes. Turpat satiekam Imantu, viņš mūs pavada līdz veikalam, kur iepērkam visu nepieciešamo brokastīm un tālākajam ceļam. Ēdam hipiju nometnei līdzīgā vietā ar kūpinātavu, dizaina krēsliem un simts citiem niekiem. Vietējais zvejnieks uzdāvina divas kūpinātas butes un mencu, mūsu ēdienreize acumirklī no sakaltušu bulku graušanas pārvēršas par ekskluzīvu maltīti. Labi, patiesībā konditorejas izstrādājumi ir mīksti un gardi, bet blakus tikko kūpinātām zivtelēm daudz kas zaudē savu vērtību.

Pargajiens_08

Zvejā līdzi gan mūs neņem, šie visu paši mākot (kā nu ne!). Mūsu zvejas sapnis paliek nepiepildīts, tomēr pametam Jūrmalciemu ar neviltotu prieku un gandarījumu. Turpinājumā daži soļi, vismaz trīs peldes un tālumā jau redzama Liepāja. Satiekam kādu pāri labākajos gados. Vīriešu kārtas pārstāvis, vaicāts pēc vietas, kur iepirkt pāris aliņus vakaram, mums iesaka kempingu “Vērbeļnieki” un aptuveni izstāsta ceļu līdz tam. Navigācija gan šim nedaudz klibo, jo kempinga vietā iesperamies mājās, kurām apkārt saceltas sētas līdz pat pludmalei. Visbeidzot atrodam arī meklēto kempingu. Ar kartēm maksāt nevar, tāpēc apvārdojam krodzinieci tik tālu, ka viņai nedaudz apnīk dzīve un šī ielej mums četrus alus par pusotra cenu. Paldies “Vērbeļniekiem”! Pēc miestiņiem uzreiz sāk just, ka divas dienas ir pastaigāts, tāpēc ātri uzmeklējam piemērotu teltsvietu, uzvārām zupu un metamies gulēšanā.

Pargajiens_09

3. diena

Rīta pelde. Domās jau esam pie brīnumgardiem kruasānu šķīvjiem un kafijas tasēm Liepājas “Bulanžērijā”. Mana neoficiālā vārda diena otrajā mīļākajā Latvijas pilsētā.

Pargajiens_11

Ejot iekšā pilsētā, uz mājas sienas ieraugām plakātu “Futbols – Liepāja pret Valmieru”. Nevaram laist garām dzimtās pilsētas cīņu pret liepājniekiem. Tiek sazvanīts sens draugs, kurš savāc mūsu somas, lai varam laiski pastaigāties pa Liepājas ielām, kas, protams, nepieviļ – Liepāja ir pilsēta ar harismu.

Pargajiens_10

Pargajiens_13

Pargajiens_12

“Doka pica” kārtējo reizi lutina ar porciju izmēru, futbols ir ar skaistām beigām, bet vakara pusē tiekam aizvizināti līdz Ziemeļu fortiem, kur tiek pārlaista nakts. Pirms saulrieta ieraujam liepziedu tēju, uzēdam pāris mīklas izstrādājumus, turpat blakus pamanām dažus nesprāgušus lādiņus vai ko tamlīdzīgu. Baigi forši, arlabunakti! Šodien gandrīz uz priekšu neesam tikuši, bet rīt tāpat jātiek līdz Akmeņragam, lai tur vai kas.

Pargajiens_14

4. diena

Kārtējā slikti gulētā nakts. Priekšstats par to, ka varu gulēt vienmēr un visur, lēnām gaist. Dzerot rīta kafiju un ēdot izcilo desmaizi, tālu, tālu priekšā redzam Akmeņragu, pēc kartes kādu 30 kilometru attālumā.

Pargajiens_15

Gājiens atšķirīgs no iepriekšējiem, visu ceļu kājas grimst smiltīs līdz potītēm, vēja kungs arī nepalīdz – šis nāk precīzi sejā. Ievērojam striktu grafiku – stundu ejam, kādas 15 minūtes atpūšamies, lai nopeldētos vai vienkārši novilktu apavus un apcerētu Latvijas dabas burvību. Gājiens kā pa lībiešu karogu – puse zila, otra zaļa. Krietnu brīdi pirms saulrieta esam galamērķī, nedaudz grūti noticēt, ka tas ir sasniegts pat ne ar pēdējiem spēkiem.

Pargajiens_16

Bākas saimniece Taņa no mums iekasē 1,40 eiro un laiž paskatīt apkārtni no bākas jumta. Pēcāk par 10 eiro sarunājam vakariņas – ziemas salāti ar tēju un nenosakāmas izcelsmes gaļas gabali. Taņa ļoti pateicīga par mūsu samaksu, mēs arī pateicīgi – kūpošs šķīvis bija vajadzīgs, pat ļoti. Dzirdam ko neparastu – latviešu valodu ar kurzemnieku un krievu akcentu. Skaisti un dīvaini. Paejam kilometru uz Pāvilostas pusi, iedzeram kafiju, apēdam snikeri un novēlam viens otram labu nakti.

5. diena

Ceļamies saullēktā ar tālumā virs jūras saskatāmu rozā lietu, taču nepaiet ne stunda līdz apdziedātās ūdens piles pārvēršas par krusai līdzīgiem priekšmetiem un sitas mums sejā, bet par laimi ne ilgāk kā kādas minūtes 15. Saprotam, ka līdz šim laikapstākļi mūs lutinājuši. Divās stundās esam Pāvilostā.

Pargajiens_17

Gaidītās kafejnīcas nesezonas laikā slēgtas, taču ļoti negribas samierināties ar pārtikas veikala ēdienkarti. Pieklauvējam pie kāda viesu nama. “Ostgaļu” durvis ver Inga un laipni piedāvā mūs pacienāt tāpat vien. Kamēr tiek gatavotas mūsu pusdienas, pastaigājam pa Pāvilostu. Tur vieni vienīgi remonti, šķiet, visa Rīga vēlas kaut ko uzbūvēt tieši šajā pilsētelē. No gaumīgi atjaunotām koka mājiņām līdz pat villām un savrupmājām, kas tur īsti neiederas. Saņemam karaliskas pusdienas no “Ostgaļu” saimniekiem Ingas un Māra. Ļoti jauki cilvēki ar ļoti jauku viesu namu.

Pargajiens_19

Pargajiens_18

Kā pateicību par ēdienreizi uzdāvinām vafeļu torti un vīnu. Ceļš jāturpina, vēl 20 kilometri priekšā gar stāvkrastu. Ik pa laikam uzlīst, tāpēc atrodam naktsmītini Jūrkalnē, jo vilina silta duša un gulta. Pie Rīvas upes mūs sagaida Uldis un aiztransportē uz savu lauku māju, kur tiekam izguldīti.

Pargajiens_03

Ejot gulēt, mainām plānus, proti, laika trūkuma dēļ iesim nevis līdz Rīgai, bet gan līdz Kolkai. Tātad jāiet būs mazāk.

Pargajiens_02

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.