Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Nepieradinātā galvaspilsēta

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Ceļojumā patrāpījās brīvais laiks, proti, nebijām izdomājuši, kur lēkt līdz brīvprātīgajam darbam nelielā vīna darītavā Argentīnā. “Braucam uz Paragvaju?” es vaicāju. Un jau pēc dažām stundām sēdējām autobusā, kam logā bija uzraksts “Asunsjona”.

Iebraucām tumšā vakarā, biju izsalcis līdz ģībonim. Manu problēmu kā ārsts slimniekam atrisināja tantuks, kura priekšā gozējās pīts grozs ar virsū uzklātu deķi. Zem tā – pilns vezums ar čipām jeb maizītēm, kuru mīklā iestrādāts sviests un siers. Garšīgs, lēts paragvajiešu izgudrojums. Čipas bija visur. To pārdevēji kāpa iekšā pilsētas transportā un izdziedāja sava produktu vārdu, kas gan tāpat visiem bija skaidrs. Viņi staigāja pa pilsētu ar čipām uz galvas vai stāvēja paēnās kaut kur uz ielām. Pie pirmajām izsalkuma pazīmēm nācās tik nedaudz pagrozīt galvu.

Iekārtojāmies “Airbnb” atrastā istabā, draudzīgu studentu dzīvoklī. Vaicājām viņiem par notiekošo un apskatīt vērto Asunsjonā. Saņēmām aizdomīgu atbildi par pili pilsētas centrā, krastmalas promenādi, kā arī apgalvojumu, ka te jau vispār nav, ko skatīties. Nolēmām, ka šis mums īsti neder, jāiet vien meklēt pašiem. Gājām kādu brīdi gar pažuvušu upi, līdz ieklīdām centrā.

Paragvaja_002

Paragvaja_008

Ļoti ātri sapratām, ka šī pilsēta nav pieradusi pie tūristiem, tāpēc arī tik šarmanta. Vienīgais rajons, kas nedaudz atgādina ceļotāju atrakciju, bija San Heronimo. Ar mākslinieku rokām krāsotas mājas, dažādi ķinķēziņi uz sienām un virtenēs virs ielām, otrreiz izmantoti plastmasas toveri kā puķu podi un dekorācijas. Bet pats galvenais – veikali un tirgotavas vietējo iedzīvotāju priekštelpās un koridoros. Nopirkām slaveno kombināciju – saldējumu un alu – paragvajiešu ģimenes virtuvē, kur mazākie saimes locekļi jau kāri darbojās ap ledusaukstā garduma traukiem. Tā tur varēja iet iekšā teju katrā mājā, tikai retā bija ar aizslēgtām durvīm un arī tad tik tādēļ, ka pirmdiena.

Paragvaja_003

Paragvaja_004

Paragvaja_005

Paragvaja_006

Paragvaja_007

Durvis plaši vaļā bija arī skatu tornim, par kuru bijām dzirdējuši labus vārdus. Kāpjot tikām pie skata uz nekurieni, uz industriālu rajonu, uz vāju upi un daudzstāvu mājām. Lieliski. Tajā brīdī mums Asunsjona patiešām iepatikās. Tā nedomāja par tūristiem, bet dzīvoja savu dzīvi. Piemēram, parkā, kas atradās pašā pilsētas centrā – valdības ēkas pakājē, improvizētās teltīs bija apmetušies nabadziņi. Turpat uz uguns vārījās katli un visa mantība bija izkrauta apkārt. Galu galā neviens nevienam netraucēja. Tādas pašas plēvju sienas bija uzcēlušās arī uz mūsu ikdienišķā ceļa – pamestām dzelzceļa sliedēm, kas veda cauri pilsētai. Asunsjonā viss ļoti labi samaisījies. Pie greznām mājām -pavisam necilas. It kā darbīgos centra rajonos uz ielām klīst vistu bari, bet pa lielceļiem blakus joslās traucas džipi un zirgu pajūgi.

Paragvaja_009

Paragvaja_010

Paragvaja_011

Lai arī kas tu būtu Paragvajas galvaspilsētā – taksists vai baņķieris, tev vienmēr blakus uz beņķa vai zem tā sēž tējas bundulis. Vēsā laikā pildīts ar sildošu mates tēju, saulainā vasarā – ar spirdzinošu tereres uzlējumu, kas gan ir tā pati mate, tik pārlieta ar ledusaukstu, dažādu zālīšu ūdeni.

Sākumā vien noskatījāmies, kā ikkatrs iedzīvotājs cauru dienu pārtiek no tereres. Bet tad kādu dienu ieklīdām parkā, kur gluži neuzpucētā veidā arī mēs varējām piedalīties tējas dzeršanas rituālā – iegādāties krūzi, piebērtu ar kaltētu mates tēju, un plastmasas krūku ar paša izvēlētu zāļu ūdeni. Tereres gatavotāju saimniecībā atradās neliels galds, noklāts ar visdažādāko augu saišķiem, kurus vietējie šķita labi pārzinām un nešaubīgi atlasīja sev piemērotāko buķeti. Izvēlētais zāļu pušķis nonāca lielā koka piestā, kurā no augiem tika izsists ārā pats labums, tad pārliets ar ledus ūdeni un uzturēts vēss termosā.

Paragvaja_012

Paragvaja_013

Paragvaja_014

Tereres malkošana ir lēna – pārlej mates biezumus ar nelielu daudzumu aukstā zālīšu uzlējuma un izsūc to ar karotei līdzīgo salmiņu, tā atkārtojoties daudzas, daudzas reizes, līdz termoss tukšs. Tā nav tikai tējas dzeršana, bet kopīga laika pavadīšana, jo mates krūze parasti tiek laista uz riņķi un dalīta starp trim, četriem draugiem. Nolēmām, ka terere nesaderas ar steigu un tieši tādēļ tik labi piestāv Dienvidamerikas kultūrai.

Paragvaja_015

Paragvaja_016

Paragvaja_017

Kopš atklājām īpašo rituālu, katru no atlikušajām Asunsjonas dienām devāmies uz trīs stundas ilgām sarunām parkā ar tereri. Kopā ar visa vecuma vietējiem lēnā garā dzērām nedaudz rūgteno, taču atkarību raisošo dzērienu. Vērojām šaha spēles un dienu aizejam.

Paragvaja vienmēr glabāsies mūsu atmiņās. Ar savu neatkarīgo un savrupo ārieni. Ar no spāņu valodas stipri atšķirīgo guarani jeb šejienes pirmiedzīvotāju valodu, kuru šīs zemes iedzīvotāji spējuši ne tikai saglabāt, bet arī iemācīt teju katram iedzīvotājam un padarīt par oficiālu. Ar tereri parkos kopā ar smaidīgiem vietējiem. Un, protams, ar gardajām čipām.

 

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.