Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Nav grūti mīlēt Valpo

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
3 min. lasāmviela

Pirmā patiesi brīnišķīgā pieredze Dienvidamerikā tika atrasta Valparaiso pilsētas sienās. Un uz sienām. Valpo, kā to sauc vietējie, ļauj izpausties katram māksliniekam, tādēļ lērums māju tikušas apzīmētas. Pārsvarā pastrādājuši lietpratēji, ne krāniņu zīmēšanas periodā iestrēguši pusaudži.

Cile_002

Cile_008

Cile_009

Tā kā Čīle cenu ziņā stipri atgādina Eiropu, meklējām pajumti par velti iekš “Couchsurfing” lapas. Protams, lielākais bonuss ir nevis dīvāns bez maksas, bet gan iekļūšana vietējo dzīvē. Mūs uzņēma Niko, ķīmijas fanāts ar veselīgu humora izjūtu un vēlmi mums parādīt savu pilsētu, valsti. Viņš mums ierādīja interesantākos rajonus un stilīgākos bāriņus un iemācīja, kas ir bahons (spāņu valodā bajon nozīme “pēcballīšu ēdiens”). Arī tradicionālais pisco sour nepalika neizmēģināts. Pieredzes apmaiņas ietvaros Niko reiz tika arī pie galda, uz kura atradās diezgan tradicionāls latviešu mielasts.

Valparaiso atradusi savu vietu pakalnos, kuru kopā ir ap četrdesmit. Nedaudz līdzenāks pamats zem kājām atrodas teritorijā pie Klusā okeāna. Taču visa burvība slēpjas tur, augšā. Mazajās ieliņās, kas vijas starp krāsainajām, apgleznotajām mājām, kuras apdāvinātas ar skatu no loga pa pirmo zorti. Turpat rotaļājas bērni un skraida draudzīgi ielas suņi. Atmosfēra romantiska. Īpaši gadalaikā, kas nav tūristu pārāk iecienīts.

Cile_004

Cile_007

Tomēr, lai arī kādi pūļi būtu vai nebūtu apkārt, pazust Valparaiso var itin veikli. Mums tas izdevās ik dienu. Lēnām uzkāpām vai (teju tikpat lēni) uzbraucām ar vecu, jo vecu funikulieri kaut kur stāvāk, izvilkām no kabatām atspirdzinošus dzērienus un skatījāmies, ko pilsēta dara. Cik tā dažāda – grausti pieslieti pie lepnākiem namiem, koks pienaglots pie betona, maziņa būdele pie vairākstāvu ēkas. Tas viss ļoti piestāvēja kopējam skatam.

Cile_003

Cile_005

Cile_006

No Niko uzzinājām daudz. Piemēram, ka studiju maksa mēnesī nereti pārsniedz minimālo algu un cilvēki maksā kredītu par universitāti līdz pat 50 gadu vecumam. Kā gadījās, kā ne, mums gadījās piedzīvot tam par godu rīkotu studentu protestu. Tie izgāja ielās, pārtraucot mācības. Mums gan tika piekodināts, lai pārāk ilgi nepaliekam vērot notiekošo, jo beigās vienmēr sākas anarhistu iedvesmotas nekārtības.

Bijām atkal uzrausušies kaut kur kalnā, kad izdzirdējām pamatīgu kņadu. Sākas protests, nodomājām. Pieejot tuvāk un iejūkot pūlī, notiekošais bija elpu aizraujošs. Pat tik aizkustinoši, ka Elīna stāvēja ar asarām acīs. Studenti nekliedza iepriekš sacerētas īsfrāzes, bet gan bija uzveduši ievesmojošus priekšnesumus. Ar dejām, bungām, kaut kas ar teātra piesitienu. Citi bija ietērpušies klaunu tērpos, demonstrējot savu statusu valstī, pārējie tikmēr tos dancināja, rībinot sitaminstrumentus. Lai arī iemesls pagalam bēdīgs – izpildījums jestrs un izdomas bagāts.

Cile_011

Cile_010

Cile_012

Beigās piedzīvojām jau pieminētās nekārtības, plašas teritorijas oda pēc gāzes. Tankiem līdzīgas uzpariktes centās sakarsušos izgaiņāt ar ūdens strūklām. Tā kā dienvidamerikāņiem protesti ir asinīs, tad ūdensmetējmašīnai iedots savs nosaukums – vikuņa, kas ir lamai līdzīgs dzīvnieks, kurš stresa situācijās mēdz spļaudīties. Līdz grautiņam bija tālu, taču pasākuma skaistums turpat arī beidzās.

Cile_013

Cile_015

Cile_014

Valparaiso paliks atmiņā kā ļoti viegli iemīļojama pilsēta. Un galvenokārt jau Niko dēļ. Vietējais savu vietu parāda caur patiesākām brillēm, tāpēc mēs mēģināsim turpināt šādā garā.

Cile_017

Cile_016

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.