Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Ļautiesprieks jeb 6 neaizmirstami ceļojuma mirkļi

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
5 min. lasāmviela

Kad bijām Jaunzēlandē, kāds maoru vīrs mums teica: ‘’Tu neizvēlies zemi, kurā dzīvot – tā izvēlas tevi!’’ Maori ir cieši saauguši ar savām saknēm – tā, ka nereti pat pārdzīvo, ja uz pāris stundām jāaizbrauc līdz tuvākajai lielpilsētai, pametot savu kalnu un upi. Skaisti. Tomēr, cik gan pasaulē ir dažādu garšu, pēc kuru izgaršošanas atgriešanās pie savas upes ir vēl īpašāka… Gadu ceļojot apkārt pasaulei, sakrājām mirkļus, kas dienās spilgtinās mazbērnu iztēli; kas būs piekārti bildēs pie sienas mājās Latvijā; kas turpmāk pasauli un arī apkārtējos mums rādīs skaistākus. Šie mirkļi notika tādēļ, ka tiem ļāvāmies.

1. Tikšanās ar pingvīniem

Catlins coast, Jaunzēlande

Noskanēja modinātājs, tas ziņoja par pieciem no rīta. Tūlītēji sejā iesitās dzestrums, ko pat telts un guļammaisi nespēja aizturēt. Piemeklēja visiem zināmā, grūtā izvēle – celties un paieties vai iekūņoties dziļāk un mēģināt vēl pāris stundas nopampt. Tomēr sakravājāmies un gājām pa pārdesmit metrus augsto stāvkrastu gar bangojošu okeānu. Kad no ūdens pamales izlēca stipri iesārta saule, kāpām lejā akmeņainajā pludmalē, kur zvejai gatavojās dzeltenacainie pingvīni. Tie, pa pāriem sadalījušies, dziedāja viens otram atvadu dziesmas, novēlēja veiksmi un visādi citādi uzmundrināja. Mēs, savukārt, apsēdušies aiz prāvākiem akmeņiem, gaidījām šos zvejniekus nākam garām. Jaunā saule aiz muguras radīja pasakainu gaismu. Kad pingvīni, nemirkšķinot ne aci, tūļīgi soļoja mūsu virzienā, nespējām noticēt, ka tas tiešām notiek. Teju būtu varējis paspiest roku un novēlēt labu lomu, cik tuvu satikāmies. Un tad jau tie pārvērtās citās radībās – pēc lēciena ūdenī no pingvīnu lēnuma un neveikluma vairs nebija ne miņas. Visi pazuda kaut kur saules virzienā.

DSCF6038

2. Šūpošanās Amazones ūdeņos

Amazones upe, Peru un Brazīlija

Nelielā piparbodītē uzmeklējām sev piemērotus šūpuļtīklus, nedaudz pakaulējāmies par cenu un jau pēc neilga brīža lepni soļojām uz savu nākamo mājvietu un transportlīdzekli vienlaikus – kuģi. Iekārām guļamtīklus tieši tā, kā to darīja vietējie. Redz, krēslu tur nebija, bet plānotais ceļa ilgums sevī ietvēra vairāk nekā divus saullēktus, tāpēc bez jaunā pirkuma iztikt nekādi nevarētu. Un tad atlika vien ļauties laiskumam un laimes sajūtai. Lasīt un domāt, kamēr lēni šūpojies mierīgā dabas ritmā. Skatīties uz īstiem pasaku rozā delfīniem plašajos ūdeņos. Un, kad noskanēja skolas laiku zvans, atlika vien nokāpt stāvu zemāk pēc vienkāršas, taču apstākļiem piemērotas maltītes. Tā nolīgojām vienpadsmit dienas. Un, ja būs tāda iespēja, noteikti līgosim vēlreiz.

DSCF1475

3. Viesošanās favelā

Riodižaneiro, Brazīlija

Jauniegūtā draudzene mums rādīja ceļu lejup pa kalnu, sakot: “Apciemosiet, iespējams, bīstamāko rajonu pasaulē. Ja jums ir bail, varam iet atpakaļ.” Bet mums tas nenāca ne prātā, jo kopā ar Andželiku jutāmies droši. Jau pirmo ieraudzīto ēku sienās redzējām ložu caurumus. Turpat nelielā, dubļainā placī puikas spārdīja bumbu. Saņēmu akceptu, novilku apavus un devos palīgā jaunākajai no komandām. Taču pēc dažām minūtēm mani apsauca ar brīdinājumu: “’Mums sāk pievērst uzmanību, ejam!” Turpinājām iet gar caurumotajām mājām. Varētu šķist, ka vietā, kur ikdienā pusaudži staigā ar automātiem rokās (viņiem gan centāmies pārāk virsū neskatīties) valda depresija. Taču nebūt ne – cilvēki ielu malās cepa gaļu, smaidīja un pagodināja mūs ar laipniem skatiem. Bērni izrādīja vislielāko interesi. Ar viņiem kopā zīmējām nelielas gleznas, kuras pēcāk arī iegādājāmies, lai kaut nedaudz palīdzētu. Izrādās, arī drūmās vietās cilvēciskais prieks nepazūd.

DSCF4772

4. Bruņurupuču olu glābēji

Pacaya Samiria, dabas rezervāts Peru

Vakars nāca reizē ar divām ierastām sabiedrotajām – apetīti un vēlmi pēc pajumtes. Piestājām kaut kur meža vidū, kur uz mālainā krasta mūs sagaidīja bērni. Viņi lepni veda izrādīt turpat esošo mitekli, kur visi kopā ēdisim, gulēsim un spēlēsim kārtis. Māja bez sienām aptuveni pusotru metru virs zemes, visapkārt koki un putnu skaņas. Ap ugunskurā kūpošu katlu bija sapulcējusies puse no saimes. Otra puse rakājās pa smilškastei līdzīgu objektu. Tie bija bruņurupuču olu glābēji, kas ik gadu velta trīs mēnešus, lai meklētu pazemes ligzdas, pirms tās atradušas iguānas, un uzietās olas ieraktu aizsargātā teritorijā. Nevajadzīgās, bez dzīvības pazīmēm, tika liktas katlā, kur tika gatavota torte – bērnu iecienītākais našķis. Tā nu pavadījām vakaru ar siltu kafiju, saldu kulinārijas izstrādājumu un kāršu spēli. Tad ieslīgām miegā zem moskītu tīkla ar meža skaņām fonā.

DSCF0423

5. Vīna darīšana

Blenheim, Jaunzēlande

Pēc ilgiem laikiem pienāca pirmā darba diena. Nācās pielikt roku vīna darināšanas procesā. 30 cilvēku komandā bija pārstāvēti teju visi kontinenti. Nezinājām, kā izturēsim 12 stundu garās darba dienas, turklāt bez brīvdienām. Taču tagad, liekot roku uz sirds, varu atzīt, ka tas bija viens no aizraujošākajiem ceļojuma posmiem. Taisījām daudz vīna un lietojām gandrīz tikpat daudz alus. Pēc garajām dienām visi tikāmies bārā, noskranduši un ar raudzētā dzēriena traipiem uz apģērba. Cits citu draudzīgi apsmējām, viens otram daudz palīdzējām un neļāvām nogurt nevienā brīdī. Nacionalitāšu mikslis bija gluži kā viens pamatīgs sautējums – dažādās kultūras pastāvēja līdzās itin harmoniski. Tagad cīņu biedri ir atkal izkaisīti pa visu pasauli un šis apstāklis noteikti lieti noderēs nākamajās somas kravāšanas reizēs.

DSCF5448

6. Iepazīšanās ar ziloņtēvu

Borneo, Malaizija

“Kad es teikšu, lai skrienat, tad skrieniet!” ejot caur palmu plantācijām, noteica Osmans. Bijām jau pilnā gatavībā bēgt, kad beidzot ieraudzījām, no kā – diezgan atstatus no mums dzīvojās ziloņu ģimene. Sākām lēnām tai tuvoties, izjūtot tādu adrenalīna kāpumu, kas nepiemeklē biežāk kā gadalaiku maiņa. Ik pa brīdim uzmetu aci Osmanam, lai pārliecinātos, vai gadījumā šis nav izteicis maģisko vārdu pārāk klusi. Taču, kad ziloņtēvs pēkšņi cienījamā ātrumā sāka traukties man tieši pretim, nebija nekas jāsaka, pats zināju, ka uz vietas stāvēt netaisos. Skrējām, taču pēc dažiem metriem apjautu, ka pēc skata tūļīgais Osmans nekur nekust. Apcirtos riņķī. Jā, tur jau viņš stāvēja kā sastindzis. Kad zilonis jau bija bīstami tuvu, Osmans izstiepa rokas sānis un pacēla vienu no savām īsajām kājām, saliektu ceļgalā. Milzenis tūlītēji apstājās. Abi viens otram labu brīdi skatījās acīs, līdz lielākais izdomāja atgriezties savvaļā. Būtu man tāda drosme, arī es būtu varējis sajust ziloņa elpu.

DSCF4600

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.