Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Jaunzēlandiska daba, japānisks slīkonis, latviska līgava

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
4 min. lasāmviela

Vispirms sākšu ar atvainošanos par ieilgušo klusumu, kuru, iespējams, neviens tā arī nepamanīja. Lai nu kā, tas cieši savijies ar Ziemeļzemi Jaunzēlandē un pēdējiem piedzīvojumiem valstī, kurā pavadījām puskalendāru.

Pirms pārlidošanas uz Čīli noslēdzošo nedēļu Jaunzēlandē pavadījām tās ziemeļos. Sākām uz radugabalu iemītās taciņas, apciemojot viņu draugus, kas iegūti laikā, kad man tikko nosita astoņpadsmit.

Deivids un Diāna Ogles dzīvo netālu no Ruakakas ciemata, kas zīmīgs ar to, ka daudzi ļautiņi savas vecumdienas izvēlas pavadīt tieši tur. Jaunsastaptie draugi gan bija izņēmums, jo viņi teju visu dzīvi pavadījuši tajos apriņķos. Turpat blakus šņāca okeāns, kuru tīri labi arī redzējām pa savu guļamistabas logu. Tāpat ik nakti šņācu arī es, pēc vīniem un vīniem miegs bija grandiozs. Un sarunām ar interesanto humoru, kas piemita pārim labākajos gados.

Jaunzelande_002

Līdz tam par Ogļu gādību bijām dzirdējuši no māsas pasakām, taču nepagāja ne pāris dienas, kad šo pasaku izdzīvojām arī paši. Pošoties tālākajam ceļam apkārt Ziemeļzemei, tikām pie paliela auguma aukstuma kastes, kas līdz malām bija pilna ar sieriem, vīniem, olīvēm, čatnijiem un pat pa latviešu gaumei kūpinātu gaļu. Zinājām, ka ar tādu somas saturu izskatīsimies mazliet jocīgi kempingos, kur citi cilvēki ēdīs sausu kuskusu. Mēs gan nejutāmies pārlieku vainīgi, ka liktenis piespēlējis draugus ar pataloģisku dāsnumu.

Tālākie vēji pūta uz kauri koku mežu pusi. Kad eiropieši ieradās Jaunzēlandē, tie nepaspēja izgāzt visus, tāpēc majestātiski prāvos kokus ir iespējams apskatīt vēl šobaltdien. Blakus tādiem arī nakšņojām, turklāt grāmatas rakstīja, ka turpat jābūt arī kivi putniem. Divi dabas brīnumi, kuri nebija redzēti ārpus televizora plastmasas rāmja.

Jaunzelande_003

Jaunzelande_006

Jaunzelande_004

Jaunzelande_005

Ja, pētot kauri, piedzīvojām sajūtu, ka nespējam pienācīgi apbrīnot, cik tie vareni, tad ar nelidojošajiem, pēc skata jocīgajiem putniem klājās švakāk. Šie šiverējas tik naktīs, tāpēc apāvām lukturi ar sarkanu plēvi (spilgta gaisma kivīšus var izbiedēt) un devāmies tumsā meklēties. Bez liekas intrigas teikšu, ka nekā neredzējām. Vienīgi stipri izmirkām, jo pamatīgi lija. Jāteic gan, ka putnus labi dzirdējām guļamlaikā, tie – netipiski spārnotām radībām – kviec kā aizkauti. Lai gan ļoti vēlējāmies ieraudzīt radības ar garajiem, līkajiem knābjiem, vilšanos nepiedzīvojām, jo kauri koku šalkoņa deva pietiekošu gandarījumu.

Jaunzelande_007

Nākamais pēc plāna bija brauciens pa 90 jūdžu pludmali. Nedaudz ietiepīgi virzījāmies uz jūras pusi, lai gan viedie skaidroja, ka mūsu mašīna to neizturēšot. Tā kā līdz kaulam izpratām jaunzēlandiešu piesardzību, laidām siltos ieteikumus gar ausi. Un tiešām – pludmale bija cieta kā akmens. Ne velti iekļauta valsts oficiālo ceļu sistēmā, protams, tikai bēguma brīdī.

Jaunzelande_008

Brauciens aptuveni piecdesmit kilometru garumā (nezinu, kāpēc nosaukumā kaut kas minēts par 90 jūdzēm). Dziļš klusums, nevarēja pat motoru dzirdēt, arī jūru ne. Vietām manāmi daži putni. Sajūta kā tuksnesī, ja neskaita to, ka pie kreisā pleca mutuļoja pamatīgs ūdens daudzums.

Laiks skrēja reizes trīs ātrāk nekā ierasts. Likās, ka jau pēc pāris minūtēm esam atdūrušies pret straumi, pa kuru jābrauc, lai tiktu atpakaļ uz asfaltētās takas. Jā, zinājām, ka nobraukšana no pludmales ir pa nelielu tērcīti. Palūkojām uzstādītās zīmes un sākām ceļu augšup.

Jaunzelande_009

Pirmie desmit metri aizritēja gludi, mūsu mazā Mirāža bija vairākas reizes spēcīgāka par seklo ūdens plūsmu. Un te piepeši netīrs šķidrums iesitās taisni vai sejā, tikām kaut kur metru dziļā bedrē, tā līdz vējstiklam. Ātri apjautu, ka atpakaļceļa nav, tomēr cerēju, ka priekšā būs kāds sēklis vai vieta, kur iztikt ārā. Ne velna, palika arvien sliktāk, autiņš apstājās, ūdens smēlās iekšā pa durvīm.

Atrullējām logus un apņēmīgi, taču haotiski sviedām mantas krastā. Par laimi, biju iestūrējis tādā pašaurā grāvī, tāpēc pašiem peldēt nenācās. Arī mantu glābšanas operācija noritēja visai veiksmīgi, vien dators neizturēja zemūdens spiedienu.

Jaunzelande_011

Jaunzelande_010

Gala beigās nosaukt sevi par muļķi neprasīja piepūli. Ceļazīmi mūsu acu priekšā varēja tīri labi saprast – īstā straume divus kilometrus uz priekšu. Gandrīz raudot, smējāmies, ka nupat būsim Jaunzēlandes ziņās. Atstājām iemīļoto automašīnu līdz pusei ūdenī un tālāk devāmies kājām.

Jaunzelande_012

Jaunzelande_013

Kad savus dažus kilometrus bijām nogājuši un iepazinušies ar īsto straumi, kuru pat bērns ar riteni būtu uzveicis, nolēmu pieprasīt nelielu atpūtu. Patiesībā, jau no Latvijas kabatu spieda Vecpiebalgas namejs, tad nu tas bija brīdis, kad Elīnai nācās teikt jā-vārdu. Daudz kas jau piedzīvots, daudz, kas vēl jāpiedzīvo kopā.

Lai arī burtiski noslīcinājām Centrālameriku (aklo neatradām, mašīnu nepārdevām), jo nācās iztērēties par auto izvilkšanu sausumā, tomēr, lieki teikt, ieguvām stāstu, ko vecumdienās, sēžot klubkrēslā, atkal un atkal aizrautīgi klāstīt mazbērniem.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.