Uz www.jekaba.lv

Apkārt pasaulei: Cik patīkami pamest Džordžtaunu!

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
3 min. lasāmviela

Šķirties no Taizemes ir gandrīz neiespējami – pametām to divas dienas pēc vīzā paredzētā termiņa. Uz robežas, protams, nepalikām nesodīti, mums atņēma 2000 batus (~50 eiro). Tas gan nemazināja patīkamo satraukumu par nākamās valsts – Malaizijas – apceļošanu. Sākām ar Penangas salu un Džordžtaunu.

Malaizija_Dzordztauna_011

Malaizija_Dzordztauna_006

Malaizija_Dzordztauna_003

Kārtējo dienu pavadot pārbraucienā uz četriem riteņiem, Malaizijas gaisu ieelpojām tikai vakarpusē. Par laimi ceļā satiktie biedri mums ieteica mājīgu un lētu hosteli, kur nakšņot, tāpēc pustumsā nenācās skraidīt apkārt, lai uzmeklētu pietiekoši mīkstu gultas vietu. “Travellers’ Lodge 75″ saimnieks mūs sagaidīja tikpat laipni, cik tas bija pierasts Taizemē. Ātri iegaumēja mūsu vārdus un “paldies” mūsu dzimtajā valodā. Arī šajā hostelī bijām pirmie latvieši. Mūsos jau ieperinājies neliels lepnums – gandrīz visur esam pirmie satiktie no Latvijas. Vismaz tā viņi teic. Dažviet tas ir pietiekošs iemesls atlaidēm, lai gan šajās zemēs tās var jautāt arī tāpat vien.

Pirmajā vakarā ienirām hipsteru paradīzē – visapkārt bija neskaitāmi stilīgi bāriņi un interesanta paskata cilvēki. Piedzīvojām pilnīgu uzskatu brīvību. Dzirdējām ausīm tīkamu dzīvo mūziku ik uz stūra. Redzējām bezrūpību un to īpašo atmosfēru, ko spēj radīt tikai ceļotāji. Sajutām patiku pret Džordžtaunu līdz brīdim, kad atklājām, ka aliņš te maksā dārgāk nekā Latvijā. Mūsu budžets – 60 eiro dienā – to nespēja pavilkt.

Protams, koloniālās mājeles no tā neglītākas nekļuva. Paēdām un gājām uz hosteli remdēt nogurumu, lai no rīta baudītu nelielās pilsētas šarmu, kura vairošanā roku pielicis lietuviešu mākslinieks Ernests Zaharevičs. Viņa māksla uz ēku sienām piešķir ielām īpašu auru.

Malaizija_Dzordztauna_012

Malaizija_Dzordztauna_010

Malaizija_Dzordztauna_009

Malaizija_Dzordztauna_008

Malaizija_Dzordztauna_004

Malaizija_Dzordztauna_007

No rīta padzēru ledus kafiju un devos sagaidīt Elīnu pie hosteļa ieejas. Īsajā pastaigā varēju pielietot nesen satikta amerikāņa spārnoto teicienu: “Kad redzu pilsētā iebraucam autobusu pilnu ar ķīniešu tūristiem, I know I’m f*cked!” Šoreiz gan autobusa vietā bija kādas 20 velorikšas pilnas ar laimīgiem Ķīnas pilsoņiem. Sirmie riteņu minēji pūta un stenēja, lai apmierinātu visai apaļīgo pasažieru redzēšanas kāri. Kājām uz priekšu noteikti varēja tikt ātrāk.

Malaizija_Dzordztauna_002

Malaizija_Dzordztauna_005

Malaizija_Dzordztauna_013

Dienai ieskrienoties, pilsētā manījām arvien vairāk šo savādo ceļotāju. Tie staigāja baros, uzvedās skaļi, mīlēja stāvēt rindās un sirsnīgi traucēja fotografēt. Bijām vienisprātis – esam piečakarēti. Precīzāk, nošāvuši pavisam greizi ar pieturas punkta izvēli.

Diezgan ātri atmetām domu par pārējās Penangas salas apceļošanu. Arī malaizieši vairs nešķita tik laipni, tāpēc nolēmām bēgt – nopirkām lidojumu uz Borneo salu, uz džungļiem pie pērtiķiem un ziloņiem. Iespējami tālu no tūristu pūļiem. Un jau nākamajā dienā braucām uz Kualalumpuru, lai no turienes taisnā ceļā dotos uz Sandakanu Sabah reģionā.

Protams, ne mirki nenoliedzam Džordžtaunas burvību. Koloniālais pilsētas centrs pieņem ik vienu, bet tieši tāpat tas ļauj aizbraukt, lai atgrieztos. Iespējams, citā laikā, citā garīgajā stāvoklī arī slēdziens būtu cits. Šoreiz, kad Taizeme sevi bija atrādījusi no vislabākās puses, vēlējāmies turpināt tādā pašā garā.

Nākamreiz par lieldeguna pērtiķiem, čūskām un kolorītāko gidu šaipusē.

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.