Uz www.jekaba.lv

Septiņi Dienvidamerikas ēdieni, kas pārsteigs pat visrūdītākos vēderus

Nauris Krēsliņš, ceļotājs
6 min. lasāmviela

Pirms lielā ceļojuma tā patiesi cienīju tik Latvijas virtuvi. Viss pārējais, “svešais”, manī nespēja radīt nekādu īpašu sajūsmu. Nereti uzdevu sev jautājumu – kāpēc paļauties riskam izbojāt ēdienreizi, ja var pieturēties pie kotletēm, kuras, šķiet, čurkstēja uz pannas arī manā dzimšanas brīdī. Tomēr, esot tālu no rupjmaizes, biezpiena un kefīra, garšas kārpiņām nācās izglītoties, par ko esmu neizsakāmi priecīgs un gandarīts. Uzskaitīšu savu spilgtākos atklājumus Dienvidamerikas ķēķī. Daži no tiem tādā vai citādā formā ir nogaršojami tepat dzimtenē.

1. Empanadas bija mūsu pirmie kumosi Dienvidamerikā. Tikko iebraukuši Čīlē, meklējām pēc uzkodām diezgan vienkārša iemesla pēc – bijām izsalkuši. Katrs tikām pie empanada de pino, kas ir krāsnī cepta, mīklā tīta maltā gaļa, ko papildina ola, olīves un garšvielas. Ļoti vienkārši nabagļaužiem un trūcīgiem ceļotājiem pieejami pīrādziņi. Viegli atrodamas siltas, kas ir plašā patēriņa patīkamais rezultāts. Ja noēd vienu – izcila uzkoda; ja apēd divas vai trīs – normāls pamatēdiens. Citas empanadu variācijas arī nebija peļamas, īpaši tās ar jūras veltēm okeāna piekrastes ciemos. Lai arī puse no Dienvidamerikas strīdās, kurš tad izdomājis šo pildīto brīnumiņu (objektīvi spriestspējīgi vēsturnieki teic, ka nevienam nav taisnība, visticamāk, pat kontinents nav īstais), Čīlē tās tomēr bija visgardākās. Nebūt ne pats eksotiskākais, toties izcils sākums Dienvidamerikas garšas ceļam.

Dienvidamerikas_edieni_003

 

2. Bruņurupuču olas pamēģinājām tīri ziņkārības pēc. Dabas aizstāvjiem nav vajadzības trakot, jo konkrētajās apēstajās olās nebija iekšā nekādu dzīvības pazīmju. To noteica vietējie eksperti, kas glāba izdēto no iguānām, pārrokot sevis apsargātās smilškastes. Prāvā peruāņu ģimene trīs mēnešus gadā apmetās mežā, lai uzlabotu bruņurupuču demogrāfisko stāvokli. Nevajadzīgās olas viņi apēda kā pasaules lielāko gardumu, un es nevaru viņiem nepiekrist. Čaumalā ir tikai dzeltenums, tāds nedaudz graudains un mitrs. Garša bija pilnīga pati par sevi, ne sāli, ne arī citas garšvielas neprasījās. Vienā svētā vakara stundā tikām arī pie džungļu bērnu iecienīta salduma jeb tortes, ko pagatavoja no daudzām olām. Ļoti dzeltena, atgādināja ceptu jaunpienu. Kopā ar kafiju tās kumoss bija pasakains dienas noslēgums.

Dienvidamerikas_edieni_005

 

3. Seviče kā glābējs Peru virtuvē. Citrusaugļos un koriandrā marinēti jēlas zivs gabali, pasniegti kopā ar sīpoliem, garšvielām, nedaudz čili un grauzdētiem kukurūzas graudiem garšoja ārkārtīgi svaigi. Piedzerot mūsdienīgo alus izstrādājumu, varēja dzīvi iztēloties Latvijas vasaru pieupes vītolu paēnā. Ūdenskrātuvju krastu apdzīvotajās vietās katrs no tantukiem mācēja šo ēdienu pagatavot lieliski, pat apšaubāmākajās vietās pēc maltītes juties kā no jauna piedzimis. Šis meistardarbs nedaudz pacēla visas valsts virtuvi tuvāk saulei. Esot mazos ciematos, nereti gadījās ēst plikus sausus rīsus, kuriem blakus tikpat pliki kartupeļi un grūti saēdama gaļa. Limas restorānos, kuri mums bija pa kabatai vien retajās svētku dienās, aina, protams, bija cita. Kopumā, slavas dziesmas Peru ēdiens pelnījis tikai sevičes dēļ.

Dienvidamerikas_edieni_004

 

4. “Skudru mērce?” mēs pārprasījām restorānā El Cielo Kolumbijas pilsētā Letīsijā. Tiešām, tucupi mērce Amazones reģiona cilšu gaumē kopā ar maniokas sakni un čili iekļāva sevī arī samaltas skudras. Šefpavāre bija vairākus gadus dzīvojusi ciltīs, lai apgūtu džungļu receptes no vietējiem sievišķiem. Jāsaka, ka ieraugot sev priekšā tumši brūnu, biezu mērci, kas darīta no skudrām, pārņēma nelielas šaubas par ēstgribu. Sākumā pavisam nedaudz uzliku to uz picas šķēles (kas arī nebija parasta – maniokas mīklas pamatne ar dažādiem augiem un kazas sieru). Bet jau pēc pirmā kumosa izgāzu visu trauciņu pār savām vakariņām. Piparoti un lieliski, pat teiktu – neatkārtojami. Nācās pasūtīt uzkodas pildītu zemes tārpu izskatā un vēl vienu atkarību raisošo tucupi mērces devu.

Dienvidamerikas_edieni_007

 

5. Savvaļas sparģeļi. Argentīnas rietumu daļā piestrādājām vīndarītavā tieši sparģeļu sezonā. Kā jau sēņotāju tautas pārstāvjiem pienākas, pēc rūpīgi paveiktā darba mīlējām iziet apgaitā, lai lūkotu, vai pēc lietus krūmos nav saaugušies zaļie sparģeļi. Citreiz varēja savākt veselu klēpi, ko nograuzt tāpat vien, pirmssiestas laikā lasot grāmatu. Mēdzām tos arī ielikt uz brīdi mikroviļņu krāsnī, lai pēcāk aplietu ar balzamiko etiķi un olīveļļu. Sparģeļu nedaudz saldenā garša atgādināja zirņu pākstis, ko bērnībā negausīgi grauzu neatvērtas, tik tie bija daudz kraukšķīgāki. Parasts gardums, pie kā nedrīkstēja pārāk pierast, zinot tā cenas veikalos Latvijā.

Dienvidamerikas_edieni_008

 

6. Pebre bija sākums mīlestībai pret asākiem ēdieniem. Pirms tās nekāroju ēst neko asāku par papriku. Čīlē katrā ieskrietuvē pirms lielā ēdiena atnesa nelielu trauku ar mērci, kas sastāvēja no sagrieztiem tomātiem, sīpoliem, zaļo čilli, koriandra, ķiplokiem, sāls un olīveļļas. Itin viegli pagatavojama dārziņu īpašniekiem tepat Latvijā. Pebri paredzēts novietot uz baltmaizes. Sākotnēji mērce šķitapārlieku asa manām maigajām iekšām, taču ar katru nākamo ēdienreizi iepatikās arvien vairāk. Sāku to lietot arī kā piedevu gaļas gabalam un visam citam sāļajam, kas nu pagadījās šķīvī. Tagad esmu nodzīvojies tiktāl, ka Latvijas kebabnīcās pārdevēji brīnās, ka vēlos pašu asāko, uz ko viņi spējīgi. Nedaudz tuvāk līmenim, kad iespējams nobaudīt lielu daļu Āzijas virtuves. Pebre bija pirmais solis.

Dienvidamerikas_edieni_002

 

7. Banānkoka lapās ceptas piranjas. Džungļu reindžeri mūs lutināja. Viss sākās ar zivju noķeršanu – lēni slīdot pa izmēros mazu un vientuļu upi ar pašdarinātu makšķeri un ēsmu galā, piranjas ķērās viena pēc otras. Nekad neesmu bijis makšķerēšanas aroda lietpratējs, taču tajā brīdī pašapziņa uzlēca krietnos augstumos; norimās gan drīz, jo zivs man nolaupīja vienīgo āķi. Kad vakariņas komandai tiku sagādājis, tad vērojām un smaržojām pārējo. Uz dzīvās uguns improvizētā pavardā, lēni gatavojās piranjas, rūpīgi ietītas kopā ar turpat savvaļā plūktu koriandru, sīpoliem, tomātiem un mazliet sāls. Laikam viens no tiem laimes mirkļiem. Asakas gan tielējās pretī, taču tas ne mirkli nenomāca garšu. No mūsu pieredzes – labākais Dienvidamerikas ēdiens.

Dienvidamerikas_edieni_006

 

Bonuss – Fernets! Visbeidzot, alkohols. Itāļu radīts, taču Argentīnā daudz vairāk mīlēts, teju vienīgais stiprais dzēriens, ko šie tur lieto. Varētu būt mūsu pašu balzama radinieks – no dažādām zālītēm radīta tumšas krāsas dzira. Pārsvarā tika jaukts kopā ar kolu. Tāds rūgtens, taču tas gāja roku rokā ar ar saldo špuhteli. Uz labu brīdi izzuda veicais sāpīgais jautājums – ko dzersim? Bija un ir izteikts favorīts kokteiļu pasaulē, pie tā gan mūsu apcirkņos tikt ir pagrūtāk.

Ēdiena iepazīšana bija mūsu ceļojuma milzu sastāvdaļa. Sajūsmu radīja gan jauna atklāšana, gan saprašana, ka mūsu nacionālie olā ceptie kabači ir internacionāli.

Vēlies iepazīt Dienvidameriku? Jēkaba Ceļojumiem ir lieliski piedāvājumi!

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.