Uz www.jekaba.lv

10 neaizmirstami ceļojumi 10 bildēs ar stāstu

Zanda Zariņa, grupu vadītāja
9 min. lasāmviela

Pakojot mugursomu savam nākamajam ceļojumam, nolēmu atskatīties uz iepriekšējā gadā apmeklētajām valstīm, kas manā 2015.gada ceļojumu bilancē izvirzās sajūtu piramīdas augšgalā. Es zinu, zinu, ka gads jau pāri pusei, bet ko lai dara, ja laiku piedzīvojumiem vienmēr atrast vieglāk nekā to rakstiskai fiksēšanai? Labi, ka ir foto kadri, ko vērojot viss ataust atmiņā tā, it kā būtu noticis vakar, jo patiesībā tie ir mirkļi, ko nekad neaizmirsīšu. Tie ir mirkļi, dēļ kuriem es joprojām esmu ceļā. Nododu jums savu pagājušā gada klejojumu atskaiti – lasiet, vērtējiet, ienirstiet, ceļojiet līdzi!

* VJETNAMA ir īpaša ar to, ka tur sākās mans 2015-tais. Netālu no zvejnieku ciemata Mui Ne, kas slavens ar savām apaļajām zvejnieku laiviņām – funkcionāli man tās joprojām ir mistērija, lai gan reiz kāds zvejnieks mani ar tādu pat vizināja. Ciemats ir ne mazāk slavens arī ar kūrortpilsētu, uz ko termālo vēju dēļ mīl doties kaitotāji, taču to nesmādē arī laiskie atpūtnieki no mūsu lielās kaimiņvalsts. No kūrortiem un cilvēku masām cenšos izvairīties (jo īpaši pludmalē), tāpēc palikām zvejnieku ciemam otrā pusē, kur viss bija kluss un mierīgs, izņemot jūru, kas vienmēr mutuļoja viļņos un piederēja tikai mūsu kompānijas pūķotājiem jeb, kā mēs paši jokojam, „kaitniekiem”. Rīta agrumā devāmies uz zvejnieku ciemu pirkt svaigas jūras veltes, ko vēlāk gardu muti notiesājām vakariņās. Tā mēs tur dzīvojām – ēdām, dzērām, kaitojām, svinējām dzīvi un jauna gada iestāšanos. Ak jā, apmeklējām arī slaveno Halongas līci un pakāpelējām pa kāpām turpat netālu no Mui Ne. Dzīve gandrīz kā mirāža!

Vjetnama

 

*MJANMA man ir bezgala mīļa. Jūs jautāsiet – kāpēc? Lai gan tur ir gan skaista daba, gan interesanta kultūra, man Mjanmu tuvu sirdij padara tieši tās cilvēki. Tik patiesus un viesmīlīgus smaidus ik uz soļa negadās sastapt bieži! Turklāt Mjanma joprojām ir gana neskarta, jo tūrisms tajā attīstījies salīdzinoši nesen, tāpēc, ja neesi tur vēl bijis, iesaku ilgi nedomāt un doties turp jau šoruden! Tur var atrast ne tikai savvaļas pludmales, bet arī doties pārgājienos pa kalnu ciematiem, kuros var pieredzēt pavisam autentisku vietējo ikdienu – gulēt uz grīdas, ēst turpat un, kad paēsts, iet uz ciema skolu spēlēt futbolu ar vietējiem bērneļiem. Savukārt bildē ir redzams mirklis, ko šogad man bija tā laime piedzīvot divreiz, un esmu droša, ka šis skats man nebūtu apnicis arī tad, ja vērotu to desmito reizi. Baganā atrodas vairāk nekā 2000 senu tempļu, virs kuriem ik rītu saullēktā paceļas apmēram 20 gaisa baloni. Man pašai ir sapnis reiz atrasties vienā no tiem!

Mjanma

 

*FILIPĪNAS ir slavenas ar savām pasakainajām pludmalēm un arī es esmu pa tām gana daudz izdzīvojusies. Jo īpaši man atmiņā palikusi viena pavisam neliela pludmalīte uz tikpat nelielas neapdzīvotas salas, kur mēs tonakt bijām vienīgie iedzīvotāji. Atbraucām ar savu koka laiveli, uzcēlām teltis, iekūrām ugunskuru, uzgrillējām zivis, iedzērām rumu un vērojām zvaigznes. Tās bija visur! Gan debesīs (tās ierastās), gan gaisā (mazās, spīdīgās mušiņas), gan ūdenī (planktons). Izklausās pēc pasakas un man tik tiešām brīžiem gribējās sev iekniebt, lai pārliecinātos, vai nesapņoju. Otra lieta, kas man palikusi atmiņā, ir Filipīnu dzīvnieku pasaule. Jo īpaši krāšņa tā bija zem ūdens. Tur peldējos kopā ar miljardiem sardīņu, kas izskatījās pēc milzu kustīga mākoņa un reaģēja uz katru manu kustību, kā arī ar sešus metrus garām vaļhaizivīm, kas ir lielākās būtnes, ko jelkad esmu sastapusi zem ūdens. Vēl tur pirmoreiz dzīvē ieskatījos acīs bildē redzamajam mazākajam primātam pasaulē, ko sauc par taršīru. Smieklīgākais fakts, ko atceros – taršīra acābols ir lielāks par viņa smadzenēm. Nezinu, cik gudrs, bet mīlīgs bez gala!

Filipinas

 

*INDONĒZIJA man asociējas ar piedzīvojumiem. Ne tikai ar saviem, bet arī ar klientu, kas reizēm sagādā man ne vienu vien sirmu matu (lai gan patiesībā pagaidām nevienu īsti sirmu matu sev vēl neesmu atradusi), bet vēl jo vairāk – smaidu, jaunu draugu un labu atmiņu. Tā bija pirmā zeme, kur pa savām takām izvedu piedzīvojumu ceļojumu grupas, ar ko kopā sasniedzām vulkānu virsotnes, braucām ar rolleriem un snorkelējām kopā ar bruņurupučiem. Tieši motorolleris, manuprāt, ir labākais veids, kā pārvietoties Indonēzijā. Tas dod brīvību un ļauj noķert īsto šīs zemes smaržu un garšu. Un to es domāju arī tiešā nozīmē – braucot sajūti vīraku smaržu un piestāj, jo nelielā ceļmalas templī notiek kāda ceremonija, kurā klusiņām piedalīties, iespējams, vari arī tu, vai arī ceļmalā ieraugi tantiņu, tirgojam augļus, dod pa bremzēm un lādē tik mugursomā (vai arī uzreiz vēderā!) iekšā. Ja augļus tomēr esi ielādējis mugursomā, vari padalīties arī ar mērkaķīšiem. Šo konkrēto satikām Batur vulkāna virsotnē, kur uzrāpāmies saullēktā. Skats burvīgs, kompānija arī!

Indonezija

 

*KAMBODŽA man vienmēr būs īpaši mīļa, jo tā bija pirmā valsts, ko Āzijā apmeklēju, uzsākot savus mugursomnieka klejojumus. Nu jau esmu tur atgriezusies daudzreiz un aizvedusi arī citus piedzīvojumu meklētājus. Ja Ankoras tempļi ir zināmi daudziem, tad mazais džungļu ciemats Chi Phat – tikai retajam. Man to reiz parādīja draugs, kas tur strādāja dabas parkā un, kā es mēdzu teikt, „glāba pasauli”. Taču, nokļūstot džungļos, man nebija šaubu, ka ir jādara viss, lai tie tiktu glābti no izcirtējiem un malumedniekiem. Nakšņojot šūpuļtīklā džungļu vidū, tu līdz kaulam sajūti, kā tie elpo, cik dzīvi tie ir. Joprojām esmu pārliecināta, ka nav labākas dušas par rīta peldi ūdenskritumā, bet vēl vairāk to novērtēju pēcpusdienā pēc 20 km pārgājiena +40C grādu svelmē. Ak jā, tikām arī ielūgti uz vietējo kāzām, atpūtāmies vienā no visskaistākajām pludmalēm zemes virsū, snorkelējām planktona dzirkstelēs un, sēžot mazā salmu bungalo, ēdām, iespējams, labāko picu visā kmeru karaļvalstī!

IMG_9466

 

*NEPĀLĀ piedzīvotais man mūžam paliks atmiņā ne tikai vietējo viesmīlības, gardā ēdiena un sniegoto kalnu virsotņu, bet arī savā mūžā pirmās piedzīvotās zemestrīces dēļ. Diemžēl tā pamatīgi satricināja ne tikai mani, bet arī visu Nepālu. Man paveicās būt vietā, kur bija droši, kur nekas nebruka un nekrita uz galvas, un, tikai to atstājot, es tā pa īstam atskārtu, cik ļoti man ir paveicies, ka joprojām esmu dzīva, jo tik daudzi bija gājuši bojā, zaudējuši savus tuviniekus vai palikuši bez mājām. Tik ļoti gribējās nepāliešiem atdarīt ar labu, palīdzēt nelaimē. Atlikušās dienas pirms savas prom braukšanas darīju, cik bija manos spēkos. Nu jau ir pagājis gandrīz pusotrs gads un Nepāla ir nedaudz atguvusies, tāpēc noteikti varu aicināt Tevi turp doties, atbalstot ja ne kādu konkrētu ģimeni, tad ekonomiku kopumā. Apsolu, ka Nepāla Tevi nepievils! Tur ir vienas no skaistākajām kalnu takām, pa kādām jelkad esmu gājusi. Jo īpaši skaistas tās ir pavasarī, kad visās malās zied milzu rododendru gubas, kurām fonā slejas majestātiskas kalnu virsotnes. Ko tādu es nekad nebiju redzējusi!

nepala_Zanda

 

*LATVIJA, domāju, paskaidrojumus neprasa. Tā ir mana dzimtene, tās ir manas mājas, te ir mana ģimene, mani draugi un mana sirds. Tieši tāpēc es ik gadu atgriežos, lai vasaru pavadītu mājās, jo man ir dziļa pārliecība, ka nekur nav tik foršas vasaras kā te pie mums! Un katru gadu šī hipotēze atkal un atkal apstiprinās. Tāpat kā man patīk ceļot un iepazīt pasauli, man patīk apceļot arī Latviju. Pie katras iespējas es dodos ārpus Rīgas būt dabā – mežā, purvā, jūrā vai pie jūras. Pie jūras esmu visbiežāk un ne tikai tad, kad spīd saule. Jūra mani uzlādē un tieši tāpēc laikam par savu hobiju esmu izvēlējusies kaitošanu. Jūras spēks un varenība manī rada lielu apbrīnu un pazemību. Arī tad, kad nav vēja, bieži dodos uz jūru, lai dotos kādā īsākā vai garākā pastaigā. Mūsu jūras krasta līnija ir tik dažāda, tik saista, tik neskarta! Viens no pagājušās vasaras neaizmirstamākajiem mirkļiem bija šis rīts uz SUP dēļiem Cenas tīrelī, kad, saulei austot, apkārt cēlās miglas garaiņi, putni dziedāja un buki mežā bauroja. Es mīlu Tevi, Latvija!

Latvija

 

*SPĀNIJA man vienmēr ir patikusi, bet pērnajā rudenī to iepazinu pavisam no citas puses – no kājāmgājēja skatu punkta! Ja, braucot ar autobusu vai mašīnu, daudz kas tiek palaists garām, tad, braucot ar mocīti, jau var redzēt nedaudz vairāk, ar riteni – vēl vairāk, bet, ejot kājām, tiek pamanīta katra rudens lapa, katrs rasas piliens un jā, arī katra govs pļeka (cerams, ka pamanīta). Stāsts ir par Santjago ceļu, ko nogāju rudenī – manuprāt, skaistākajā gadalaikā, kad doties šajā ceļā, jo tad daba ir pilnbriedā un pa ceļam var saujām plūkt vīnogas, vīģes, riekstus un citus gardumus. Šis gājiens ir ne tikai ceļojums pa Spāniju un sastapšanās ar daudz citiem interesantiem ceļabiedriem, bet arī ceļojums pašam sevī. Un, lai cik tāls sākumā šķistu mērķis, tas tiek sasniegts tik ātri, ka pats nespēj noticēt. Man ļoti patika ceļa ikdienas rutīna un ritms. Ik rītu celies bez jautājuma, ko šodien darīt, jo atbilde ir zināma – iet! Un ne vienmēr ir viegli, reizēm kaut kas sāp, reizēm apmaldies, reizēm līst lietus, bet tu tikai ej. Ej savā ceļā. Lai gan visiem kopīgs, katram tas ir savs – ar savu mērķi un ar savu mācību. Stāvot okeāna krastā pēc 922 noietiem kilometriem, jūties kā no jauna piedzimis!

Spanija

 

*GVATEMALA ir zeme, kur cilvēki dzīvo koši! To var redzēt gan tradicionālajos apģērbos, gan māju krāsojumā un pat kapos. Gvatemalieši, iespējams, sākumā var šķist intraverti, bet mirklī, kad viņi atveras, tie kļūst par taviem labākajiem draugiem. Piemēram, attēlā redzamā lēdija vārdā Magdalēna ar sirsnīgu smaidu sejā mums laipni demonstrēja, kā no garas jostas tiek satīta tradicionālā cepure. Ļoti interesanti bija iepazīt senās maiju tradīcijas, rituālus un vietējās dievības, kas vēstures gaitā sajaukušās ar spāņu kolonizētāju ievesto kristietību. Mūsdienās zem vienas baznīcas jumta sadzīvo gan Jēzus Kristus, gan vietējais dievs Maksimons, kam bieži zobos ir cigarete un kam vietējie ziedo alkoholiskus dzērienus. Apmeklējot lietus mežu ieskautās piramīdas, atliek tikai apbrīnot seno maiju civilizāciju un ļaut vaļu fantāzijai, iztēlojoties, kā tur dzīve ritējusi tūkstošiem gadu senā pagātnē. Vietējie neatzīst apgalvojumus, ka maiji ir izmiruši, jo viņi sevi uzskata par maiju pēctečiem un ar to lepojas.

Gvatemala

 

*DOMINIKĀNA ir zeme, kur mans gads noslēdzās gluži tāpat kā iesācies – ar tirkīzzilu jūru, vēju, sauli, ģimeni un draugiem, šampanieti un jūras veltēm. Es pat nezinu, ko tur vēl daudz piebilst un ko vairāk es vispār varētu vēlēties. Biju arī uz galvaspilsētu, peldējos senotēs un līdu pazemes alās, bet man Dominikāna vienmēr asociēsies ar to īso Kabaretes balto smilšu pludmales strēlīti, kas pilna ar „kaitniekiem” – dēlis pie kājām, pūķis gaisā, smaids sejā un tā tieku iepūsta jaunā gadā iekšā!

Dominikana

Tālāk devos uz Dienvidameriku, kur pavadīju četrus piedzīvojumiem un iespaidiem piepildītus mēnešus, bet tas jau ir cits stāsts! Par to nākamreiz…

Uzzini par jaunumiem pirmais!
Saņem Jēkaba Ceļojumu bloga jaunumus savā e-pastā.